Palīdzība krīzes situācijā nonākušajām jaunajām grūtniecēm un māmiņām
- Biedrības „Ģimenes Šūpulis” krīzes centrs Patvēruma māja no 2015. gada uzņem un atbalsta bez fiziska, emocionāla un psiholoģiska patvēruma palikušas un grūtībās nonākušas grūtnieces un jaunas māmiņas ar mazuļiem līdz viena gada vecumam. Kontakti: „Jaunpalejas,” Kauguru pagasts, Beverīnas novads; Tālr. 64234485; epasts: [email protected]; www.gimenes-supulis.lv; vadītāja: Valda Reķe, mob. 26548496, e-pasts: [email protected];
- Misija „Pakāpieni" palīdz krīzes situācijās nonākušajām grūtniecēm un jaunajām māmiņām, vientuļajiem vecākiem un daudzbērnu ģimenēm. Kontakti: Rīgas iela 41, Tukums; tālr. 26287215; www.pakapieni.lv; e-pasts: [email protected]
- Biedrība „Cerību spārni” Siguldas novada „Kārklos” lietošanā uz 10 gadiem saņēmusi māju, zemi un saimniecības ēkas, kur izveidots Sociālā atbalsta centrs „Cerību māja”. Atbalsta centrs sniedz divus pakalpojumus – sociālo rehabilitāciju vecākiem ar mazgadīgiem bērniem pēckrīzes periodā un aprūpes un dzīvesprasmju apmācībā, kā arī atelpas brīža pakalpojumu vecākiem, kuriem ir bērni, jaunieši vai pieaugušie ar invaliditāti.Tālr.: +371 26879835. e-pasts: [email protected].
Renāte prot visu – bērnunamā iemācīja par sevi rūpēties, par sevi pastāvēt.
Arī internātskolā bija sava istaba jākārto un jāpalīdz kurinātājam malku nest. Ēst gatavot gan ne visai padodas. Patvēruma mājā bija jāgatavo katru trešo dienu, bet tur visi palīdzēja.
Pie Jēkaba uz būvēm sāku mūrēt un tapetes līmēt, ļoti patika špaktelēt. To tagad protu, bet nekur nevaru būvlaukumos atrast darbu. Sievietes neņem.
Vakar no Edinburgas zvanīja mamma. Sauc pie sevis. Zinu, kāpēc. Viņai tikko septītais piedzimis, grib, lai es auklēju savu pusmāsu kopā ar pašas meitu. Nekā! Ar brāli jau tā netieku galā. Nav ilgi zvanījis. Atkal lieto? Lai māte tiek galā pati ar visiem sīkajiem. Pati dzemdē, lai kopj! Viņa saka, ka cīnoties, lai šos neatņem. Bet par mani un brāli necīnījās. Jauna esot bijusi. Domāt negribas. Nometu klausuli. Ko vēl ne? Negribējās rupji lamāties.
Jēkabs mani un meitu mīl. Varu pieciest, ka vakariņo pie bijušās draudzenes. Daudz jau esmu to darījusi. Es esmu stipra. Viņš meitai iedeva savu uzvārdu - viņš tomēr ir labs! Pirms viņa neviens mani nebija aizstāvējis. Viņam arī cigaretes vienmēr ir pietaupītas. Tikai divreiz pret mani roku pacēlis. Nevaru gan saprast, kas sāpēja vairāk – seja vai sirds?
Tā gribas aizbraukt uz Patvēruma māju ciemos. Jēkabs nelaiž, droši vien baidās mani zaudēt, ka atkal tur kādu pusgadu nepalieku. Tā gribētos mieru un normālu miegu! Tur būtu citas mammas, ar ko papļāpāt. Taču negribu ar Jēkabu konfliktēt. Meitai tomēr jāaug ģimenē, kopā ar tēvu.
Vakar, kamēr biju pie ginekologa, atstāju Jēkabu mājās ar meitu. Kad atgriezos, mazā bija viena - nočurājusies, nobrēkusies. Sāku bimbot. Tik žēl sevis palika. Zvanīšu Valdai un Andai uz „Jaunpalejām”. Viņas sapratīs. Parunāšu, nomierināšos.
Jēkabs vēlāk pārradās. Nesaprata, par ko es lamājos. Nekas taču nebija noticis!
Nu un, sīkā paraudāja. Esot pēc alus un cigaretēm bijis. Līdz pabalstam vēl vesela nedēļa...
