Palīdzība krīzes situācijā nonākušajām jaunajām grūtniecēm un māmiņām
- Biedrības „Ģimenes Šūpulis” krīzes centrs Patvēruma māja no 2015. gada uzņem un atbalsta bez fiziska, emocionāla un psiholoģiska patvēruma palikušas un grūtībās nonākušas grūtnieces un jaunas māmiņas ar mazuļiem līdz viena gada vecumam. Kontakti: „Jaunpalejas,” Kauguru pagasts, Beverīnas novads; Tālr. 64234485; epasts: [email protected]; www.gimenes-supulis.lv; vadītāja: Valda Reķe, mob. 26548496, e-pasts: [email protected];
- Misija „Pakāpieni" palīdz krīzes situācijās nonākušajām grūtniecēm un jaunajām māmiņām, vientuļajiem vecākiem un daudzbērnu ģimenēm. Kontakti: Rīgas iela 41, Tukums; tālr. 26287215; www.pakapieni.lv; e-pasts: [email protected]
- Biedrība „Cerību spārni” Siguldas novada „Kārklos” lietošanā uz 10 gadiem saņēmusi māju, zemi un saimniecības ēkas, kur izveidots Sociālā atbalsta centrs „Cerību māja”. Atbalsta centrs sniedz divus pakalpojumus – sociālo rehabilitāciju vecākiem ar mazgadīgiem bērniem pēckrīzes periodā un aprūpes un dzīvesprasmju apmācībā, kā arī atelpas brīža pakalpojumu vecākiem, kuriem ir bērni, jaunieši vai pieaugušie ar invaliditāti.Tālr.: +371 26879835. e-pasts: [email protected].
Nu, jā, mans Igors nav ne princis Viljams, ne topošais valdnieks.
Labs cilvēks viņš tomēr ir: mācās tehnikumā, pāris naktis nedēļā par apsargu piestrādā. Mazas dāvaniņas dāvina, uz vēdera roku uzliek, viņam patīkot sajust, kā mazulis spārdās.
Es negribu braukt no galvaspilsētas projām. Bērnunama sociālā tik ļoti cenšas aizdabūt uz Patvēruma māju, lai es mācoties par mazuli rūpēties. Bērnunama citām meitenēm es neesot labs piemērs. Ja es tik labi jūtos un te visiem priekšā gozējos, citas arī gribēšot bērniņus. Jāmācās esot, par nākotni jādomā.
Viņa par nākotni domā. Par nākotni ar Igoru un mazuli. Kāpēc viņa nevar pagaidīt te, dzimtajā bērnunamā, te telpu pietiek, lai nestāsta? Igors pelnīs, dzīvokli dabūs.
Elizabete zvana mammai. Prasa, ko lai dara. Māte paliek dusmīga – ne uz viņu, uz darbiniekiem. Braukšot līdzi uz to Patvēruma māju, paskatīšoties, vai viņas meitai un mazbērnam tur būšot labi. Piekodina pieprasīt, lai viņa var braukt līdzi. Citādi lai nebrauc un viss. Elizabete paklausa.
Jau otro stundu viņi brauc. Mamma snauduļo blakus visu ceļu, uzvilkusi sudrabotu atlasa kleitu, biezā meikapa kārta neslēpj ne jaušamo vītumu sejā, ne pamatīgos maisiņus zem acīm. Viņa neatceras, kad abas kopā dzīvojušas, lai gan stāsta, ka viņai divi gadiņi bijuši, kad atvesta uz bērnunamu. Mamma bija solījusies atdabūt viņu pie sevis. Nekad tas nav noticis. Vienmēr kādi iemesli, kāpēc viņas mamma neatbilst, lai Elizabete pie viņas dzīvotu. Kādas trīs vasaras viņa bija paciemojusies audžuģimenēs, nekur viņu negribēja paturēt. Viņa pati jau arī negribēja.
Pēkšņi mašīna nogriežas no šosejas uz kaut kādu lauku ceļu. Šausmas, uz kurieni mēs braucam?
Arī mamma pamostas un pasaka ne visai smalki, ko viņa par šo ceļu domā.
Esam klāt! Nu, nē! To viņa nebija iedomājusies. Elizabete no Rīgas nekad nav tik tālu izbraukusi, te viss pelēks, tikai sniegpulksteņi zied. Ass vējš pūš, lieli, veci koki līgojas vien. Citos gadalaikos esot skaisti, bet to viņa nespēj iztēloties. Viņa nevar iedomāties, ka viņa te dzīvos. Igors pie viņas te ceļu neatradīs. Mamma pat mājā iekšā iet atsakās.
Nē, te viņa nepaliks. Nepatīk. Lai visi pieaugušie domā, ko ar viņu darīt.
