Palīdzība krīzes situācijā nonākušajām jaunajām grūtniecēm un māmiņām
- Biedrības „Ģimenes Šūpulis” krīzes centrs Patvēruma māja no 2015. gada uzņem un atbalsta bez fiziska, emocionāla un psiholoģiska patvēruma palikušas un grūtībās nonākušas grūtnieces un jaunas māmiņas ar mazuļiem līdz viena gada vecumam. Kontakti: „Jaunpalejas,” Kauguru pagasts, Beverīnas novads; Tālr. 64234485; epasts: [email protected]; www.gimenes-supulis.lv; vadītāja: Valda Reķe, mob. 26548496, e-pasts: [email protected];
- Misija „Pakāpieni" palīdz krīzes situācijās nonākušajām grūtniecēm un jaunajām māmiņām, vientuļajiem vecākiem un daudzbērnu ģimenēm. Kontakti: Rīgas iela 41, Tukums; tālr. 26287215; www.pakapieni.lv; e-pasts: [email protected]
- Biedrība „Cerību spārni” Siguldas novada „Kārklos” lietošanā uz 10 gadiem saņēmusi māju, zemi un saimniecības ēkas, kur izveidots Sociālā atbalsta centrs „Cerību māja”. Atbalsta centrs sniedz divus pakalpojumus – sociālo rehabilitāciju vecākiem ar mazgadīgiem bērniem pēckrīzes periodā un aprūpes un dzīvesprasmju apmācībā, kā arī atelpas brīža pakalpojumu vecākiem, kuriem ir bērni, jaunieši vai pieaugušie ar invaliditāti.Tālr.: +371 26879835. e-pasts: [email protected].
Tomēr stāsts ir par viņu – Gerdu, ne tikai par Stefāniju.
Kas viņai nekaiš, visur viņu nes, ne par ko nav jādomā, visu iedod, mierina, čubina, priecājas par smaidiņiem, par vēdera gaisā mešanu. Gerdai viss jādara gan priekš sevis, gan priekš viņas.
Visi tik to vien prot – kā mācīt viņai dzīvot, kā jaukties viņas personīgajā dzīvē. Visur – dzemdību nodaļā, krīzes centrā, pie ārstiem, pie sociālajiem, arī bāriņtiesas sievietes to vien dara – māca viņu dzīvot. Gerda pati prot, ja vien visi citi netraucētu. Negribas viņai atcerēties pagātni – ne tuvu, ne tālu, kāpēc visi par to tik ļoti grib zināt un iztaujā.
Vai tad Gerda nav laba mamma? Vai tad viņa neprot Stefāniju audzināt?
Pati mazāko māsu līdz pat skolai audzinājusi, kamēr mamma dzēra un nebija mājās. Nu labi, ome palīdzēja. Arī tagad omīte palīdzētu, viņa gudra, drīz jau būs deviņdesmit. Pie omes viņa brauktu kaut nakts vidū, tūlīt un tagad. Tikai nelaiž, neesot piemērota māja. Kā tad viņa tur uzauga, kā māsa tur dzīvoja, līdz viņas tēvs to paņēma pie sevis? Arī tad tur visi istabā pīpēja, bet bija vienmēr svaigs piens un visu ko varēja dārzā sadabūt.
Pirmās emocionālās palīdzības (PEP) mamma katru nedēļu māca par emocijām un attieksmi. Taisnība, Gerdai uznāk dusmas, kad mazā raud un nevar nomierināties. Jā, viņa ir pāris reižu purinājusi, neko jau sliktu negribēdama, jo mazā tad apklust un skatās, vairs neraud. Palasīja viņa pāris rakstus, ka esot slikti tā darīt. Daudz ko jau raksta; ja viņa visam ticētu... Viņa pati ir gudra, ir taču atestāts par izglītību. Palīgskolā jau par bērnu audzināšanu nerunāja, tur visi bija laimīgi, ka viņa skolu pabeidza. Viņa pati arī.
Gerda taču mīl savu meitu, tik skaistu vārdu iedeva. Visu laiku baro viņu ar krūti.
Viņai pat negribas noticēt, ka mazajai ir tik daudz veselības problēmu, jo, gaidot viņu, neesot labi pret sevi izturējusies. Nu labi, maz ēda, dažas dienas vispār neēda, jo nebija jau ko ēst. Maz arī gulēja, jo bija jāslapstās no viena dzīvokļa uz otru. Labi, ka svešā pilsētā vispār kaut kur varēja piemesties. Drauga kojās jau viņu nelaida, tikai pāris naktis, kad labā dežurantīte strādāja, viņa arī abus pabaroja.
Tagad jābrauc uz dzimtsarakstu ar draugu tikties, jo viņš, redziet, gribot, lai ir ierakstīts Stefānijas dzimšanas apliecībā kā tēvs.
Tēvs viņš ir. Nav meitu redzējis, un nebūtu arī, ja Gerda nebūtu tiesā prasījusi alimentus. Lai jau brauc! Negribu nekādus vēl pierādījumu testus. Negribu viņu redzēt. Naudu gan gribu, nu, ne jau man, meitai vajadzēs. Labi, ka vadītāja apsolīja atbraukt līdzi. Būs drošāk. Viņa aizstāvēs. Un atkal – vai tad stāsts ir tikai par meitu, stāsts taču ir par viņu – Gerdu?! Mazā taču neko nesaprot, nepatīkamie brīži būs viņai, Gerdai!
Gerdai arī gribas būt apbrīnotai, apmīļotai, slavētai. Viņa bieži skatās internetā video par skaistām sievietēm, kuras slaveni vīrieši mīl, apdāvina, pat dievina. Gribas visas tās smukās drēbes, kādas viņām ir. Vienmēr viņai jāpietiek ar kaut ko, kas citiem apnicis vai nepatīk vairs. Nu, izņemot dzimšanas dienu, kad meitenes viņai torti uzcepa un dāvanas sarūpēja. Tad viņa jutās, ka stāsts ir par viņu, tikai viņu.
Bet dzimšanas diena ātri paiet, un atkal stāsts nav par viņu.
