Svētku laikā bērni zvana visbiežāk
„Hallo, uzticības tālrunis, es klausos. Vai tu esi kādam to stāstījis?” jauka balss klausules otrā galā. Zvanot uz numuru 116111, vienmēr kāds pacels. Vienalga, vai zvanītājam tikko beigušās stundas, vai arī ir jau divi naktī, bet kāds notikums neļauj aizmigt. Bērni, kuri zvana, nelieto vārdus “mīlestības trūkums” vai “uzmanības deficīts”. Dažkārt viņi godīgi pasaka, ka vienkārši ir garlaicīgi. Pat ja saruna ar mammu vai tēti ir bijusi. Tāda ķeksīša saruna.
Zvana arī pavisam mazi bērni. Nesen sasniegts jauns rekords zvanītāja vecuma ziņā.
„Man pats jaunākais zvanītājs bija trīs gadus vecs. Viņš nevarēja pateikt, cik ir. Es prasu un jūtu – viņš rāda ar pirkstiņiem. Minēju. Un viņš saka – tlīs,” stāsta Bērnu uzticības tālruņa referente Agita Alksne.
Taču regulārs zvanītājs ir kāds četrgadnieks, kuru šurp novirzījusi viņa māsa.
Viņa telefonā uzspiež vajadzīgo ciparu kombināciju un mazais runājas. Vienreiz arī 11 reizes dienā.
„Viņš saka, ka viņam ir garlaicīgi. Stāsta, ko dara, kā iet. Vai uz dārziņu nav aizgājis? Nē, nav, jo tagad vējbakas,” stāsta Alksne.
To, ka vecāki ar bērniem tiešām nesarunājas vai nemāk sarunāties, te jūt tieši. Nereti piezvana vienas ģimenes lielais un mazais.
„Mums bija situācija, kad zvana mamma un meita. Abas ir sastrīdējušās, un meita ir aizgājusi prom no mājām. Un zvana mums un vaicā, ko tagad darīt, kā atgriezties. Un zvana arī mamma un vaicā, kā tagad rīkoties,” atklāj Alksne.
Svētku laikā bērni zvanot visbiežāk. Bērni zvana gan no situētām, gan mazāk situētām ģimenēm.
Psihologi priecājas par katru zvanu.
„Zvana pat par pelmeņu pagatavošanas recepti. Mamma strādā lielveikalā līdz plkst. 23 vakarā. Un meitenīte zvana, jo grib pagatavot vakariņas mammai,” stāsta Alksne.
Taču viena tendence gan priecē uzticības tālruņa darbiniekus. Pēc traģēdijas Dobelē, kur dzīvoklī mazi bērni redzēja, kā viņu acu priekšā no narkotiku pārdozēšanas mirst tētis, mamma un mazākais brālis, cilvēki ir palikuši dzirdīgāki.
„Aizvien vairāk zvana pieaugušie, ka kaimiņos raud bērni. Jā, to mēs tagad jūtam. Un mēs iesakām arī pašiem piezvanīt un pajautāt, vai nevajag palīdzību. Dažkārt nemaz nevajag uzreiz iesaistīt instances. Pietiek, ja kāds piedāvā savu palīdzību,” skaidro Bērnu uzticības tālruņa departamenta direktore Dace Āķe.
Bērnam jāvelta nedalīta uzmanība
Speciālisti aicina nenovērtēt par zemu to drošības spilvenu, ko bērnam, bet vēlāk jau pusaudzim dod ģimene. Ja ir labas attiecības ar vecākiem, ja visu var izrunāt, ja nav noslēpumu. Tas patiesībā ir milzu spēks. Un drošības vairogs. Jo brīdī, kad draugi piedāvās pirmo cigareti, enerģijas dzērienu, aicinās joka pēc ko nozagt veikalā vai ko citu aizliegtu, bet vilinošu, pusaudzis domās par to, vai šādi nesāpina mammu vai tēti. Ja zinās, ka vecākiem nav vienalga.
„Tā mīlestība ir vienīgais aizsargājošais faktors, kas strādā simtprocentīgi! Ja rodas riska faktori, tad ir teorija, kas pasaka, ka pozitīvā pieķeršanās pārsit tos riska faktorus,” skaidro Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) priekšniece Ilona Kronberga.
„Neviens jau nedzīvo rozā mākonī.
Bet bērni mums saka, ka jūtas atstumti, negribēti, nevajadzīgi. Ka mammām un tētiem nav viņiem laika.
Bet, kad viņš dzima, tā taču bija lielākā laime! Vajadzētu to sajūtu mēģināt noturēt tālāk,” uzskata Āķe.
Gandrīz katra mamma vai tētis visu dienu raujas darbā ne jau sevis dēļ, bet arī tāpēc, lai varētu samaksāt kredītu par dzīvokli.
Mammām un tētiem jau arī nav viegli. Darba diena ir gara. Tad lielveikals. Ko gatavot vakariņās. Smagi iepirkumu maisi. Pārnākot vakarā mājās, vienkārši nav spēka.
„Tie „Rimi” maisi ir jāliek nost. Vismaz uz brītiņu. Jo ir tā, ka mamma grib parunāties, bet paralēli gatavo vakariņas. Svarīgi ir piešķirt nedalītu uzmanību,” uzsver klīniskā psiholoģe Anda Sauļūna.
„Mīlam mēs arī pajautājot, vai tu uzliki cepuri. Arī tā ir mīlestība, bet svarīgi ir kas cits. Tas svarīgākais, ko mēs varam bērnam dot, ir laiks. Bet kvalitatīvs laiks. Pastaiga, galda spēles. Nevajag sarežģītas lietas,” skaidro Ģimeņu ar bērniem atbalsta departamenta direktore Dace Āķe.
Ja mēs neiedodam savam bērnam nedalītu uzmanību, viņš to panāks pats. Ar līdzekļiem, ko brīžiem grūti saprast. Kautiņš, piezīme, vecāku izsaukšana uz skolu. Bērnam tā ir izmisuma diktēta uzvara. Vecāki beidzot ir kopā un skatās tikai uz mani. Beidzot bez mobilā telefona rokā.
„Tie, kas cieš no mīlestības un uzmanības trūkuma, pārsvarā citiem dara pāri tīšām. Lai viņus ievērotu,” uzsver Sauļūna.
„Bērnam ir viedoklis, kas jāuzklausa. Būs nesaskaņas un viedokļi atšķirsies, un viss ir pa gaisu! Svarīgi – kā mēs tiekam ar to galā. Vienmēr ir jādod iespēja kļūdīties un jādod iespēja kļūdu labot!” uzskata Kronberga.
Daudzi bērni grib, lai vecāki viņiem pievērš uzmanību, lai padarbojas, lai paspēlējas, lai uzzina viņu viedokli, lai interesējas, un nevis formāli - ķeksīša pēc, bet īsti un patiesi.
