Kampaņas mērķauditorija galvenokārt ir 5–10 gadus vecu bērnu vecāki, kā arī jebkurš cits pieaugušais, kas piedalās bērnu dzīvē.
Pirmā kampaņas saruna notiek, lai skaidrotu plašāk tēmu “Kā veidot cieņpilnas attiecības ar bērnu?”, tajā runāja ar “Dardedzes” prevencijas daļas vadītāju Agnesi Sladzevsku un klīnisko psiholoģi Dainu Dziļumu.
Agnese Sladzevska min trīs nozīmīgus aspektus vecāku attiecībās ar bērnu:
- Cieņpilna attieksme pret bērnu. Cieņa ir attiekme un izturēšanās, kas otram liek justies svarīgam, nozīmīgam, pieņemtam. Vecākiem jānovērtē vai viņu izturēšanās un attiecības ar bērnu ir cieņpilnas, kā pret līdzvērtīgu. Svarīga ir attieksme pret citiem, jo tas nozīmē ļaut bērnam piedzīvot cieņpilnas attiecības.
- Spējas sadzirdēt, ieraudzīt, pieņemt bērnu beznosacījuma mīlestībā, respektēt bērna personību.
- Spēja un drosme vecākiem ar bērnu izrunāt vienkāršus jautājumus, sadzīves lietas, neizvairīties no tabu tēmām. Grūti, ja vecākiem nav pieredzes runāt par šīm tēmām. Ja vecāki neatbild uz bērna gaidām, tad bērni to uztver kā ignorēšanu vai mazsvarīgumu, tas liedz veidot cieņpilnu attiecību tiltu ģimenē.
Bērnam jāsaprot, ka robežas nosaka ķermenis, jāsaprot, jāiemācās saprats, kas liek justies labi, kas nepatīk. Līdzīgi tas ir attiecībās ar vecākiem un bērniem. Vecāki palīdz apgūt izpratni par robežu jēdzienu, mācīt tās ikdienā, palīdzot saprats robežas un apgūt pašnoteikšanās spējas.
“Labākais, ko tu savam bērnam dzīvē vari iemācīt, ir iemācīt teikt “nē”,
uzsver Agnese Sladzevska, jo tas ir veids kā palīdzēt bērnam pašnoteikties kā cilvēkam.
Daina Dziļuma pauž, ka bieži vecāki paši nav iemācījušies pateikt “nē”, jo cilvēks, kurš nespēj novilkt robežas, pakāpeniski no tā cieš. Neviens nav ideāls, bet vienmēr jāatceras, ka ir iepējams mācīties.
Agnese Sladzevska uzsver, ka vecākiem jāsaprot, ka šīs prasmes nepieciešamas arī tāpēc, ka bērns no vecākiem mācās.
Daina Dziļuma novērojusi, ka vecāki bieži nezina, vai ir pietiekami iejūtīgi vecāki, audzinot bērnus. Tas ir atzīstami, jo liecina, ka vecāki domā par savām emocijām un to ietekmi uz bērnu. Ja nesaskatām to, kāds ir bērna individuālās īpašības, ja gaidas par bērnu ir neadekvātas, bērns jūtas nepietiekami labs, tad tas neuzlabo bērna emocionālo uzvedību un spēju tikt gala ar grūtībām. Spēja runāt un meklēt risinājumu palīdz tikt galā ar nedrošību, bailēm un grūtību uzveikšanu.
Bērnu vājāku padara pāraprūpe, jo tādā situācijā bērns nesaņem pietiekamas prasmes.
Bērna iesaistīšana situāciju risināšanā ir nozīmīga, tā sākumā var palīdzēt, bet vēlāk bērns pats spēs situācijas risināt.
