Jau vairāk nekā divdesmit gadu Dzintras Gekas-Vaskas vadībā tiek veidotas filmas, grāmatas un izstādes par latviešu deportācijām, bet konkursi ir veids, kā par šo radīt interesi arī bērniem un jauniešiem.
“Arvien lielāka kļūst interese par izsūtījumu, un tieši jaunieši, bērni ar katru gadu vairāk piesakās konkursos un sūta zīmējumus, sūta sacerējumus, arī meklē savus radiniekus, arī meklē kaimiņu ģimenēs, kur kāds ir izsūtīts, un jāsaka, nu, laikam vismaz katru otro Latvijas ģimeni izsūtījums ir skāris,” pauž fonda “Sibīrijas bērni” vadītāja Dzintra Geka-Vaska.
Konkursu žūrijas vadītājas atzīst – lai arī šodienas bērni nav piedzīvojuši traģisko izsūtīšanu, viņiem tā ir saprotama un sajūtama.
Sacerējumu konkursa žūrijas vadītāja Liveta Sprūde akcentē, ka bērni sajūt ar sirdi un nevis ar prātu: “Man liekas, ka tas arī ir tas pats, pats būtiskākais, ka bērni līdzpārdzīvo citu sāpes, savas ģimenes vēstures sāpes un saprot pēc būtības. Un tad nāk skaitļi, tad nāk fakti, un tad viņiem rodas par to interese.”
Vēsturi mācīties no vēstures grāmatām vienkārši ar gadskaitļiem un svešiem stāstiem savā ziņā jaunajai paaudzei nav tik interesanti.
Zīmējumu konkursa žūrijas vadītāja Regīna Deičmane uzskata, ka bērni, izdzīvojot personīgi zīmējumu vai gleznojumu, kļūst par Latvijas patriotiem.
Iedziļinoties izsūtījuma stāstos, jaunieši vairāk novērtē arī brīvību, kas mūsu valstij ir šodien. Ļoti daudzos domrakstos arī beigu daļā it īpaši par to ir teikts – paldies, ka es varu dzīvot tādā Latvijā, kā ir pašlaik, brīvā Latvijā, kur man nav jābaidās par to, ka naktī atvērsies durvis un mani aizvedīs kādā nebūtībā, par konkursa darbiem stāsta Liveta Sprūde.
Savus darbus konkursam iespējams iesūtīt līdz 10. maijam. Bet jau 25. martā Latvijas televīzijā būs skatāma fonda jaunākā filma “Tālā zeme “Sibīrija”. Kāpēc 1949. gada 25. marts?”.