Mājdzemdības ir senākais process pasaulē, jautājums – kāpēc ir tik daudz grūtību. Likumdošana nosaka, ka ārstnieciskajam personālam ir atbildība par nolaidību ārstēšanas procesā. Vecmātēm nevajag noteikt īpašu atsevišķu atbildību. Ministru kabineta noteikumos ir atrunāts jautājums, ka drīkst veikt dzemdības mājās, situāciju likumdošanā raksturo Rīgas Stradiņa universitātes Juridiskās fakultātes docētāja Karina Palkova.
Būtu nepieciešams attīstīt kļūdu vērtēšanas sistēmu, kas ļautu ārstiem veikt savu darbu, ņemot vērā, ka ārsts nevar paredzēt visu, nevar noteikt vadlīnijas, kā rīkoties konkrēti katrā situācijā. Jāstrādā pie kļūdu risināšanas, ne iebiedēšanas sistēmas.
Šobrīd pacientu tiesības likumdošanā ir regulētas skaidrāk nekā ārstniecības personāla tiesības, lieliski, ja būtu balanss.
Karina Palkova pētījusi pasaules pieredzi, kur sievietes izvēlas mājdzemdības, to dara galvenokārt tāpēc, ka mājdzemdībās ir labāka, vieglāka un mierīgāka komunikācija. Mūsu likumdošana nosaka, ka pacientiem ir tiesības uz laipnu ārstu attieksmi, bet reālajā dzīvē ne vienmēr tā notiek. Otrs aspekts par labu mājdzemdībām ir reliģiskā motivācija.
Plānotu ārpusstacionāra dzemdību vecmāšu apvienības vadītāja Rudīte Brūvere, atbildot uz jautājumu, vai drošāk dzemdēt stacionārā vai mājās, atbild ar pretjautājumu – kas dzemdētājai ir svarīgi? Daudziem svarīgs ir cilvēks blakus, ar ko sadarbojas, attiecības, psihosomatika. Stacionāros, iespējams, ārsts un dzemdētāja satiekas pirmo reizi mūžā. Mājdzemdību gadījumā ir nepārtraukta aprūpe, kas ir daudziem būtiska. Ja sievietei bail no slimnīcas, tad tā nav motivācija mājdzemdībām.
Nav ārpusriska dzemdētājas – ir vispārējais dzīves un dzemdību risks,
uzsver Rudīte Brūvere.
Latvijas Dzemdību speciālistu un ginekologu asociācijas prezidente Vija Veisa norāda - lai dzemdības notiktu mājās, nepieciešams labs riska izvērtējums, kvalificēta palīdzība dzemdību brīdī no personāla puses, nodrošinājums, kā realizē sievietes pārvešanu uz stacionāru situācijā, kad mājās vairs nav droši.
