Ģimenes studija

Interešu izglītība ir nozīmīga bērna attīstībā. Trūkst analīzes par izglītības saturu

Ģimenes studija

Skolu reforma. Rīgas reģionā gaidāmās pārmaiņas

Bērnu stāsti par bērnību un bērnības burvība mūsdienās

Vecmāmiņas pankūkas ar aveņu zapti - bērnības atmiņu fenomens konkursā «Stāsti par bērnību»

Bērnības periods tiek romantizēts un uzskatīts par skaistāko dzīves laiku, tas īpaši notiek tad, ja uz to skatās pieaugušais; citāda bērnība ir no bērna skatu punkta, tieši šajā viedoklī ir ieinteresēti antropologi, kuri pēta bērnības fenomenu. Stāsti par bērnību ir šī gada Latviešu valodas aģentūras radošo darbu konkursa tēma, kurā savus darbus iesūtīja 600 bērnu.

“Ģimenes studijā” plašāka saruna par bērnu stāstiem un bērnības burvību.

Īsumā:

  • "Stāsti par bērnību" - Latviešu valodas aģentūras radošo darbu konkurss.
  • Bērnu stāstu tematika.
  • Vecmāmiņas, pankūkas un aveņu ievārījums - specifiska tēma.
  • Pieaugušo ietekme uz bērnu darbiem.
  • Bērnības antropoloģijas pētījumi.

Latviešu valodas aģentūra jau 10 gadus rīko radošo darbu konkursus, ir izdotas 11 grāmatas, katru gadu aicina bērnus būt lepniem par savu tautu, valsti, valodu. Šogad tām par bērnības stāstiem  bērnu vēstījumi ir dažādi, sākot no priekpilnas sajūsmas - viena bērnu daļa ir laimīga, ir nebēdnīgie un draiskie bērnības stāsti, ir skumjie un traģiskie stāsti.

Rakstnieks Valdis Rūmnieks piedalās bērnu darbu vērtēšanā un grāmatas izveidošanā.  Rakstnieks uzsver, ka grāmata būs daudzkrāsaina, bet ar mēru, jo dažbrīd bērns uzraksta to, ko bērns nevēlētos teikt saviem vecākiem, “te ir drusku delikāta lieta”, publicētājiem jāuzņemas atbildība par publicēšanu. Ir arī stāsti ar bērnu blēņām, divi stāsti, kur māte slimo, visi slimnīcu apraksti un pārdzīvojumi – grāmatu veidojot, jāietur līdzsvars, jo publicējot bērnam liks to vēlreiz pārdzīvot.

Režisore Madara Dišlere  piekrīt, ka realitāte ir jāatspoguļo, respektējot bērnu emocionālo stāvokli, bet arī bēdīgie stāsti ir daļa no bērnības.

Domājot par bērnību, interesanti tas, ka bērni atceras vienu, vecāki pavisam ko citu. Strādājot pie filmas “Paradīze 89” Madara par to pārliecinājās - bērnam kāds bērnības pārdzīvojums bija sāpīgs, bet vecāki to neatceras.

Starp šī gada konkursa darbiem bija arī bērnu un viņu vecāku rakstītais par vienu notikumu - skatījumi atšķiras.

Valdis Rūmnieks īpaši izceļ stāstu tēmu par vecmāmiņām. Stāstos vecmāmiņas ir vienmēr tās labākās. Kā iemeslu tam rakstnieks min, ka  bērni aiz savas kautrības nepasaka, ka viņi ar vecākiem kopā neatrod saskari vai labas attiecības, bet tādas izveido ar vecvecākiem.

30 – 40 bērni no dažādām Latvijas vietām konkursā raksta par vecmāmiņām un vienu ēdienu – pankūkām, ar vienu specifisku ievārījumu – aveņu.

Runājot par rakstīšanas stilu, rakstnieks pauž, ka  “bērni māk pietēlot, kā vajadzētu rakstīt.”

“Ja darbā nav nevienas pareizrakstības kļūdas, tad man sāk likties aizdomīgi. Ja ir daudz kļūdu un arī cilvēciskas domas, tad var noticēt.”

Darba apkopošanā ir atlase, pareizos un “vajadzīgos” viedokļus cenšas atlikt malā. Iespējams, vecāki ietekmē bērnu rakstīšanas stilu, bet “arī bērniem ir niķis runāt tā, kā ir pareizi.”

Latvijas un ārzemju bērnu darbi atšķiras. Atšķirības nosaka dzīves vide, darbos ir ilgas pēc Latvijas, arī ziņkāre. Atšķiras tie darbi, kurus rakstījuši tagad ārzemēs dzimuši bērni vai dzimuši Latvijā un aizbraukuši nesen, vai trešā vai ceturtā trimdas paaudze.

Antropoloģe Karina Vasiļevska pauž, ka bērnības antropoloģija pētī un teoretizē bērnību kā dzīves posmu. Bērnība kā atsevišķs posms ar nobeigumu ir atšķirīgs dažādās kultūrās un valstīs. Bērnības antropoloģija kā nozare attīstījusies pēdējo 30 gadu laikā, jo pētniekus interesē bērnu viedoklis. Pastāv globālā bērnības uztvere, tur nav atšķirību - jo ir bērnu tiesības, uzsvars uz bērnu individuālo viedokli – tas attīstījās pagājušā gadsimtā un līdz mums atnācis. Literatūra, ko lasām, lielā mērā saistīta ar bērnības atmiņām, tajā dominē lirisks skatījums uz bērna dzīvi. Bieži bērnība skatīta no pieaugušo viedokļa, tas ir nostalģisks skatījums, jo šis posms beidzies.

Jautājumā par iesūtīto darbu patiesumu antropoloģe piekrīt uzskatam, ka tie var būt kāda viedokļa ietekmēti:

“Vidusmēra bērns, kurš trīs stundas pavada pie viedtālruņa, šajos stāstos neatklājas, tā ir idealizēta bērnība."

Madara Dišlere uzskata, ka neidealizētu bērnību var atrast vēstulēs Ziemassvētku vecītim, jo tur var redzēt, kādā vidē bērns dzīvo, pēc kā ilgojas.

Stāstu krājums, kurā apkopoti Latviešu valodas aģentūras radošo darbu konkursa darbi, tiks izdots gada beigās.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Vecāki un bērni
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti