Pandēmijas laikā Edgars un Lilija aizsākuši nebijušu projektu: pasaku stāstīšanu dabā – vides pasakas un vietu teikas, un šo ''Youtube'' skatāmo video skaits jau tuvojas simtam. Un vēl – šī ir ģimene, kurā vecāki par saviem bērniem saka – mums vienmēr kopā ir bijis ļoti labi, bet bērni bilst – mēs gribam dzīvi dzīvot tikpat radoši un forši, kā to dara mūsu vecāki.
Edgars pamatā saistīts ir saistīts ar teātri un mūziku. Jau 11 gadus viņš ir brīvmākslinieks, pirms tam bijis Latvijas Leļļu teātra aktieris, bet tagad ar teātri saistīts dažādos projektos un iestudējumos. Savukārt ar mūziku viņš ir saistīts, rakstot mūziku dejotājiem un, protams, caur folkloru, caur vīru kopu "Vilki", jo tradicionālā kultūra pavada viņa dzīvi dažādos variantos. Arī ar sievu satikušies caur folkloru.
Lilija iepazīstinot stāsta, ka ir dejas māksliniece, horeogrāfe, nodarbojas ar visu, ko var iedomāties šajā kontekstā. Strādā teātros ar aktieriem, projektos, daudz strādājusi ar bērniem. Viņas izlolots ir Vides dejas festivāls, bet paralēli būtiska ir arī folklora.
„Kā laikmetīgās dejas horeogrāfe reizēm domāju, vai tradicionālā kultūra papildina, vai tas jānoliek malā, domājot par laikmetīgām lietām,” vērtē Lilija.
Arta par savu ir izvēlējusies klasisko mūziku, lai arī bērnībā dejojusi un bijusi ar folkloru saistīta. Viņa stāsta, ka ar laiku vēlētos spēlēt orķestrī un ar vijoļspēli pelnīt sev iztiku, kā arī gribētu izveidot kameransambli.
Dzintars sarunā iesaistās no Anglijas, kur studē aktiermākslu, bet paralēli arī sporto – spēlē volejbolu un muzicē – spēlē kokli un reizēm rada arī pats mūzikas improvizācijas tiešraidē, ko Edgars izmanto arī tagad pasaku projektā.
Dzintars kokli kā instrumentu izvēlējies pats. Lai arī tagad viņš vairāk pievērsies etnogrāfiskajai koklei, bet sācis ar koncertkokli. Tas, ka dēls spēlē kokli, mudinājis tēti rakstīt mūziku koklei, kas vairāk domāta puišiem, lai nebūt puikām jādzied „Es meitiņā, kā rozīte”.
Bērni ņemti līdzi jau no pašām pirmajām dienām uz nodarbībām, uz darbu. Iespējams, tieši tas, ka bērnībā daudz laika pavadījuši aizskatuvē, mēģinājumos un nodarbībās, ko vada vecāki, mudinājis bērnus izvēlēties mākslas ceļu.
Edgars un Lilija stāsta, ka ļāvuši bērniem pašiem izvēlēties savu dzīves ceļu, nav virzījuši konkrēti vienā jomā. Reizēm par to arī saņēmuši pārmetumus. Arta pati izvēlējusies 13 gadu vecumā klasisko vijoli.
„Grūti pateikt, kā būtu, ja būtu spieduši jau no agras bērnības spēlēt vijoli,” vērtē Edgars. „Varbūt tad 13 gadu vecumā viņa to iemestu ugunskurā.”
Lilija atzīst, ka profesija nav vienkārša un tas varbūt ir iemesls, kāpēc vecāki to nenovēl saviem bērniem, bet svarīgākais – ir jāpatīk tam, ko dara. Arī paši ir iekšā mākslas pasaulē, jo patīk tas, ko dara.
"Ja bērni atrod tajā, ko viņi dara, patikšanu, – ko vēl var vēlēties," bilst Lilija.
"Tas ieinteresēja, ka vecāki ar to nodarbojas, tad arī pašiem gribas to darīt," atzīst Arta, vērtējot vecāku piemēru un savu izvēli.
Dzintars piekrīt, ka vecāki ieinteresējuši vienkārši ar savu piemēru, ko bērni varēja vērot. Dzintars arī bilst, ka viņi redzējuši, ka tas ir forši un, ja tas ir forši, kāpēc nedarīt.
Edgars atzīst, ka Artas teiktais, ka „mēs gribam dzīvi dzīvot tikpat radoši un forši, kā to dara mūsu vecāki”, ir labākais kompliments no bērniem.
Arta paskaidro, ka darbs saistās ar projektiem, nenormētu darba laiku, dažādu darba grafiku. Tāpēc pašai patīk būt māksliniecei un izvēlēties šādu dzīves stilu.
Iepazīstinot ar vides pasaku un vietu teiku projektu, Edgars atklāj, ka tas aizsācies pašā pandēmijas pirmsākumā. 2020. gada martā Edgars un Lilija bija aizbraukuši pastaigāties uz Riekstukalnu. Tā kā pirmā mājsēde valstī bija noteikta laikā, kad atzīmē Teātra dienu (27. marts), gribējuši ierunāt sveicienu Teātra dienā Starptautiskajai bērnu un jauniešu profesionālo teātru asociācijai. Izdevies. Ieinteresējušies paši un izdomājuši, ka varētu vēl kādu "vides pasaku" iestudēt. Sākumā intensīvi filmējuši vienkārši ar telefonu, katru otro dienu bijusi jauna pasaka. Tagad ieceres īstenojums ir izvērties daudz nopietnāks, jau rakstījuši projektus, ieguvuši tehniku, lai varētu strādāt kvalitatīvāk.
Edgars ir priecīgs, ka saņēmis labas atsauksmes par šo projektu ne tikai no savējiem, bet arī pilnīgi svešiem cilvēkiem. Drīz būs uzfilmēti jau 100 stāsti, Lilija sola, ka vēl šogad mēģinās tikt līdz simtajam ierakstam.
