"Rūpes par otru cilvēku ir dabiskas. Nav jau nekas ļauns, ja karstu kafiju no rīta pagatavo kāds cits. Bet stāsts ir par to, ka pāraprūpe no aprūpētāja viedokļa kļūs par smagu nastu, ko ir grūti realizēt. Un no aprūpējamā puses arī tā kļūst par smagu nastu, kura nospiež un neļauj „elpot”," uzskata Latvijas kustība par neatkarīgu dzīvi pārstāve Dita Rituma.
"Pāraprūpes bīstamā robeža ir drošība. (..) Kad sākam rūpēties par daudz mēs, izdedzinām sevi un nedodam bērnam parādīt visu savu potenciālu," norāda Autisma apvienības vadītāja Līga Bērziņa.
"Vecākiem ir bailes, ka bērns nespēs sevi aizstāvēt pret pasauli, tāpēc meklējam barjeras, lai viņa dzīve ritētu drošībā," bilst Dita Rituma.
Ierakstā uzklausa mammu Ivetu Sirmo. Viņa dalās pieredzē, kā mācījusies pati, aprūpējot bērnu ar īpašām vajadzībām. Viņai nācies saprast un arī pārvarēt sevi, ļaujot dēlam vairākas lietas darīt pašam.
Komentējot Ivetas Sirmās teikto, Līga Bērziņa norāda, ka daudzas uzvedības problēmas rodas no tā, ka bērni vēlas paši. Ir pierādīts, ka pie uzvedības un attīstības traucējumiem noved gan pārāk augstas, gan arī pārāk zemas prasības pret bērnu.
Runājot par pieaugušajiem bērniem ar īpašām vajadzībām, Dita Rituma norāda, ka bieži šiem bērniem nav arī iespēju dzīvot patstāvīgi, piemēram, noīrēt dzīvokli. Turklāt arī diagnozes ir dažādas, ir cilvēki, kuriem aprūpe un palīdzība vienmēr būs vajadzīga.
