Ģimenes studija

Kapseļu ielas bērnu namam - 100. Kāpēc Rīgai joprojām vajag šo aprūpes iestādi

Ģimenes studija

Ģimenēm aktuālo jautājumu risinājumi 2022. gadā

Vecāku mīlestība pret bērnu: kad tā rodas un vai vienmēr ir pašsaprotama

Vecāku mīlestība pret bērnu – ne vienmēr pašsaprotama un viegla

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Lai arī mātes mīlestība pret bērnu ir savā ziņā dabas ielikta gudrība, kas cilvēkam ir fundamentāli nepieciešama, lai izdzīvotu, tā nav bez saviem izaicinājumiem. Ne vienmēr un visiem vecākiem mīlestība pret bērnu ir kas pašsaprotams un viegls, brīžiem ir svarīgi mācīties to kopt, Latvijas Radio raidījumā "Ģimenes studija" vērtēja deju un kustību terapeite Indra Majore-Dūšele un mācītājs un teologs Linards Rozentāls.

Mīlestība ir īpaša, tās klātbūtne uztur cilvēkus dzīvus, varošus un darošus. Vecāku mīlestībai pret bērnu, īpaši mātes mīlestībai, ir vēl viena dimensija – beznosacījumu mīlestība. Tā ļauj bērnam izaugt lielam un laimīgam. 

"Tajā ir kaut kas ļoti dabisks, tā, protams, ir arī bioloģiska saikne, hormonāla saikne, daba tā ir iekārtojusi, citādāk mēs neizdzīvotu, ja šī saikne pašos pamatos nebūtu iebūvēta mūsu sistēmā. Mātei būtu dabiski izjust šo tuvo piesaisti, rūpes, gatavību ziedoties, upurēt savu enerģiju, laiku, ļoti daudz no sevis, lai palīdzētu izaugt sākotnēji bezpalīdzīgajam zīdainim," sprieda Majore-Dūšele. 

"Tajā ir tāda dabas ielikta gudrība. Tā mīlestība mums tiešām ir fundamentāli nepieciešama, lai mēs varētu attīstīties un izaugt," viņa vērtēja. 

Vienlaikus arī vecāku un bērnu attiecībās varam runāt par tādiem aspektiem, kā, piemēram, kas notiek tad, kad šajā bērnā parādās kaut kas svešs, kaut kas tāds, ar ko vecāks nav rēķinājies, kad dzīve piepeši nav tāda, kā tajā melnrakstā dabiski ir ierakstīts, uzsvēra Rozentāls. 

"Tad ir šie lielie izaicinājumi, kā mīlēt šo citādāko, svešo, to, kas nav man līdz galam pieņemams. Un tas jau absolūti vienmēr tā arī ir, jo tas posms, kamēr tas bērniņš ir tādas dabiskās mīlestības iekļauts, tas jau ātri, man liekas, arī kādā beidzas vai pārmainās," viņš vērtēja. 

Daudziem vecākiem savu bērnu ir viegli un dabiski mīlēt, kamēr viņš vēl ir mazs, aprūpējams, nevarīgs, bet problēmas parādās pie runāšanas pretī. Citiem savukārt zīdaiņa auklēšanas periods sagādā lielas grūtības, taču jau lieli bērni rada absolūtu prieku un mīlestību. 

"Katrs cilvēks jau ir ļoti atšķirīgs un oriģināls, un mīlestība jau nav tāda vienvirziena kustība, tā ir tāda mijiedarbība, un ko šis cilvēks manī izraisa, kam es pats tajā brīdī eju cauri, kādiem dzīves sarežģītiem posmiem. Tā kā es teiktu, ka mīlestība ir kaut kas ļoti komplekss, ļoti neizsakāms, ka kādreiz pat vieglāk ir mēģināt to definēt no kaut kādas negatīvās puses un prasīt, kur es redzu to nemīlestību? Jo mīlestība ir process, tas ir darbības vārds, nevis kaut kas statisks," sprieda Rozentāls. 

Majore-Dūšele sprieda, ka vecāku mīlestību pret bērnu varētu mēģināt aprakstīt arī ļoti vienkārši – es tevi redzu, es tevi dzirdu, un es atsaucos. 

"Vienlaikus mēs jau saprotam, ka tā dzīve nav ideāla, ir pieaugušie, kas ir spējīgi atsaukties bērna vajadzībām, un ir cilvēki, kas savas dzīves pieredzes, nervu sistēmas, paša pārdzīvojumu un grūtību dēļ šo atsaukšanos nevar pietiekami labi izdarīt.

Piemēram, ja kāds no vecākiem piedzīvo depresiju vai mātei ir pēcdzemdību depresija. Tad dabiski atsaukties uz bērna vajadzībām nemaz vairs nav vienkārši," viņa vērtēja. 

"Grūtības, varētu teikt, ka sāk celties no tā, ka, protams, tas bērns ir pats ar savām nervu sistēmas iezīmēm, ar savu ritmu, ātrumu, emocionālo intensitāti, kas var būt ļoti atšķirīga no tā, kāds ir vecāks. Piemēram, tas patiešām paliek grūti, ja bērns ir ļoti ātrs un vecāks ir lēns, vai otrādāk," Majore-Dūšele turpināja. 

To visu piedzīvot, atļaut bērnam būt tādam, kāds viņš ir, un par spīti atšķirībām spēt atrast saikni, to saglabāt un iznest cauri visām grūtībām nav viegls uzdevums, toties patiesi apliecina vecāku spēju mīlēt bez nosacījumiem. 

"To saikni saglabāt un iznest cauri visām tām grūtībām un gan divgadnieka, gan pusaudžu vecuma izaicinājumiem, lai tā attiecību stīga paliek silta un dzīva, tam ir jāpievērš uzmanība, tas nav tā dabiski un visiem viegli," secināja terapeite. 

"Mīlestība nav viss, mums lietas ir arī jāprot darīt.

Un zināšanas un izpratne dažreiz rodas no labas pieredzes. Ja mums ir bijuši labi vecāki, kas ir iedevuši to pieredzi gan par emocionālo regulāciju, gan konfliktu risināšanas prasmēm, gan veselīgu robežu nospraušanu, tas ir brīnišķīgi. Ja nav iedevuši, mēs to varam mācīties," viņa piebilda. 

Pēdējo 20, 30 gadu laikā attīstoties psiholoģijas zinātnei, vecākiem ir iespēja mācīties, kā nodot bērnam savu mīlestību, jo citādāk bieži vien vecāki ar lielu mīlestību var nodarīt arī postu, neprasmīgi rīkojoties, neizprotot paši savu uzvedību, nerisinot paši savas traumas. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti