Šodien rubrikā "Šķiršanās un bērns" runājam tikai par pašu šķiršanās paziņošanas faktu, kā labāk to izdarīt, lai bērnu mazāk sāpinātu, viņš nejustos vainīgs un atstumts.
Jura vecāku šķiršanās stāsts
Situācijas raksturošanai nedaudz no Jura, šobrīd 45 gadus veca trīs bērnu tēva atmiņām. Jura vecāki šķīrās, kad viņam bija pieci gadi.
“Vecāki vienmēr kašķējās; cik es no bērnības atceros, vienmēr bija kašķi. Ķīvējās par sīkumiem, kā es varēju saprast – kāpēc nav nopirkta maize un piens, kāpēc nāk pārāk vēlu no darba mājās, nav vietā noliktas lietas; atceros dažas epizodes, nekad nebija kādi ļoti nopietni strīdi – tikai tā rīvējās. Es, mazs puika, domāju – kāpēc vecmāmiņa un vectētiņš tā nestrīdas kā mamma un tētis. Man šķita, ka tur nav kas pareizi, tā nevajadzētu būt.
Tad mani aizveda pie vecmāmiņas uz nedēļu; kad mamma atbrauca pakaļ, pateica, ka tēvs ar mums vairāk kopā nedzīvos, bet viņš mūs apciemos. Tas bija tikai viens teikums, laikam man nebija nekādu jautājumu un neviens man vairāk neko neteica.
Neatceros, kādas bija manas pārdomas tad, kad paziņoja par vecāku šķiršanos, bet man patika labāk dzīvot bez tēva. Vēlāk nekāda lielā tēva ciemošanās pie mums nebija, laikam dažreiz uz dzimšanas dienu atbrauca.
Ja man jautā par tēva trūkumu audzināšanā, tad man jāsaka, ka es to neizjutu, bija vectēvs, kurš mācīja vīru lietas, un vecāks brālis, bet ar pieauguša cilvēka attieksmi varu teikt, ka labi, ka vecāki izšķīrās, nekāda labā kopdzīve vecākiem nebija, un man nebija tuvu attiecību ar tēvu, tāpēc tā nebija nekāda negaidīta ziņa un liela emocionāla trauma. Jau kā mazs bērns pēc vecāku šķiršanās es spēju novērtēt mieru mājās, jo nebija vairāk kašķu.
Audzinot savus bērnus, gan bieži pieķēru sevi pie domas – “lai nebūtu tā, ka manā bērnībā”.”
Vecāku nesaskaņas no bērna grūti noslēpt
Psiholoģe Inese Putniece skaidro, - ja ģimenē ir nesaskaņas, bieži vecāki domā, ka bērns ir pārāk mazs, lai saprastu šo faktu. Vecāki mēdz teikt – mūsu nesaskaņas paliek aiz slēgtām durvīm, bērni tās neredz.
“Vecāki mēdz dzīvot ilūzijās diemžēl, bet bērni nesaskaņas jūt, tās saklausa niansēs un intonācijās,” pauž psiholoģe.
Iedomājieties pavisam parastu situāciju – bērns ienāk telpā, kur vecāki pusvārdā pārtrauc sarunu. Bērns saprot, ka tā ir saruna, kas nav domāta viņam. Bērns var saklausīt kādas frāzes, saprast ko no intonācijām, bet, kas ir vissliktākais – nezināmo un neskaidro daļu pats izdomāt.
Bērns var izvirzīt dažādas vecāku nesaskaņu versijas, bieži tajā vainojot sevi
– jo jau kuro reizi nav klausījis vecākus, veicis savus pienākumus, pietiekami labi mācījies, uzvedies, sportojis vai izturējies pret citiem cilvēkiem.
Tieši tāpēc, lai bērns neziņā neizdomātu ģimenes nesaskaņām savu versiju, ir svarīgi ar bērnu tieši, atklāti, bērna vecumam atbilstīgi runāt.
Sagatavošanās sarunai ar bērnu par šķiršanos
Fakts, ka ar bērnu jārunā par tik nopietnu lietu, kas turpmāk mainīs dzīvi, ir emocionāli grūti un mulsinoši vecākiem.
Vislabāk, ja sarunā, kurā bērnam paziņos par vecāku šķiršanos, piedalās abi vecāki.
Pirms sarunas vecākiem skaidri jāsaprot, kā runās ar bērnu, jānoformulē teksts, kurā jābūt skaidri saklausāmiem ziņojumiem – par vecāku šķiršanās faktu un to, ka viņi nepārstāj būt bērna vecāki.
Bērnam joprojām būs tētis un mamma, abi vecāki viņu mīl un turpinās par viņu rūpēties.
Šķiršanās paziņošanai jābūt vecāku iekšēji pamatotam lēmumam. Ja ir noformulēts šķiršanās iemesls, tad ir viegli pateikt par faktu bērnam. Ja lēmumu pieņem impulsīvi, tas var izsaukt nekontrolējamas domstarpības.
Ar bērnu jārunā tad, kad ir pieņemts lēmums, nevajag iesaistīt bērnu tad, ja valda emocijas, ja vecāki paši nav pārliecināti un izlēmuši par ģimenes nākotni.
Daži sarunas pieturpunkti:
- Sagatavojieties.
- Runājiet mierīgā tonī, pārliecināti.
- Sakiet taisnību.
- Neaizmirstiet pateikt bērnam: “Mēs tevi mīlam!”.
Psiholoģe Dace Vaišļa uzsver, cik svarīgi bērnam saņemt atbildes uz jautājumiem - jo dabiskāka un brīvāka būs saruna ar bērnu, jo labāk, lai mazajam nerodas vainas apziņa, ka viņš ir pajautājis ko nepiedienīgu.
Ja vecāki nav gatavi atbildēt bērnam, tad tā arī pasaka: “Man vēl jāpagatavojas, lai varētu atbildēt uz tavu jautājumu. Runāsim rīt, kad būsi mājās no dārziņa/skolas/sporta nodarbībām.” Tikai jāatceras – solījumi jāpilda.
Ja vecāki nespēj tikt ar situāciju galā, jāmeklē speciālistu palīdzība.
Vecākiem svarīgi zināt:
- Bērni pamana vecāku nesaskaņas arī tad, ja vecāki domā, ka tās prasmīgi slēpj.
- Bērnam jāskaidro vecāku attiecību problēmas, lai bērns nezināšanā nesāktu izdomāt dažādus notikumus un faktus.
- Ja vecāki nav gatavi atbildēt uz bērna jautājumiem, jāskaidro bērnam, ka sarunai sagatavosies.
- Ar bērnu par šķiršanos runāt tad, kad pieņemts lēmums.
Bērnam svarīgi zināt:
- Kaut arī vecāki nedzīvos kopā, viņi joprojām turpinās mīlēt bērnu, joprojām bērnam būs tēvs un māte, kuri piedalīsies bērna audzināšanā.
- Tā nav bērna vaina, ka vecāki šķiras.
- Ja divi pieaugušie nevar atrisināt savas domstarpības, nevar rast saskaņu, tad kopdzīve nav iespējama.
- Pēc vecāku šķiršanās izmainīsies dzīves ritms, bet bērns par to būs informēts, tiks ņemtas vērā viņa vēlmes.
Konteksts:
Sākam rakstu rubriku par vecāku šķiršanās ietekmi uz bērnu - ja tev ir savs stāsts, dalies ar to, tas var palīdzēt citiem šķiršanos padarīt bērnam mazāk traumējošu.
Ja tev ir savs stāsts, raksti, stāsti, dalies ar mums - [email protected].
Centrālās statistikas datu bāzē pieejamā informācija liecina, ka, piemēram, 2017. gadā noslēgtas 13 150 laulības, šķirtas šajā gadā 5 943 laulības. 215 laulības šķirtas pirmajā kopdzīves gadā, 351 pēc piecu gadu kopdzīves, 229 pēc septiņiem gadiem, 335 pēc 10 gadiem, 299 laulības pēc 35 un vairāk laulībā nodzīvotiem gadiem. Lielākajā daļā no šīm laulībām ir bērni.
Centrālās statistikas dati uzrāda, ka 2019. gada pirmajos trīs mēnešos noslēgtas 1754 laulības, pēc iepriekšējiem datiem var paredzēt, ka daļa no tikko noslēgtajām laulībām tiks šķirtas jau pirmajā kopdzīves gadā, ļoti iespējams, ka ģimenē jau būs bērns.
Šeit minēti tikai oficiāli slēgtu laulību gadījumi, daudzi bērni dzimst nereģistrētās attiecībās.
