Biedrības "OPEN radošais centrs" vadītājs Edijs Klaišis stāstīja, ka biedrībai ir 18 centri palīdzībai ielu jauniešiem. Pēc palīdzības vēršas paši ielu jaunieši, dažreiz arī citu organizāciju pārstāvji. Centra pārstāvji brauc arī pie bērniem uz ielas, bet ne visi bērni atsaucas palīdzības aicinājumam. Sarunā ar jauniešiem jābūt līdzvērtīgiem, nevar iet pie jauniešiem tikai ar pamācībām. Mūsu mērķauditorija neuzticas nevienam," uzsvēra Klaišis.
90% jauniešu uz ielas ir tāpēc, ka viņus dzīve ir piespiedusi tur būt, viņi domā par ēdienu, apģērbu, vai varēs gulēt mājās. Šādiem cilvēkiem nav jēgas piedāvāt ko, kas nav saistīts ar šīm lietām.
Ja pārslēdzas no režīma "izdzīvot" uz režīmu "dzīvot", tad var sākt domāt par palīdzību. "Mēs nodrošinām to, kas lielākai sabiedrības daļai ir pašsaprotami.
Šiem jauniešiem nav neviena, pie kā aiziet, kad viņiem ir problēmas. Par šiem jauniešiem parasti dienesti neuzzina, jo viņi neiet nekur, kur viņus varētu identificēt, lai neradītu problēmas vecākiem,"
skaidro Klaišis. Centrs aicina sociālos darbiniekus anonīmām sarunām par palīdzības saņemšanas iespējām. Tikai tad, ja jaunieši piekrīt, tālāk notiek darbs ar jaunieša ģimeni.
"Resiliences centra" pārstāvja Kārļa Mednieka pieredze rāda, ka, lai nodibinātu attiecības ar ielu jaunieti, paiet apmēram pusgads. Bieži palīdz jaunieši, ar kuriem jau sadarbojas, kuri ir bijuši ielu bērni. Pret jaunieša gribu nevienu nevar iesaistīt centra darbā.
Daļa jauniešu, kas ir uz ielas un jau ir uzskaitē, ir "norakstītie", jo nav nekādas sadarbības iespējas ar bērnu vai vecākiem, viņi ir grūti sasniedzami.
Ielu jauniešiem ir bijusi liela iespēja vilties dzīvē un cilvēkos, ja bijusi viena neveiksme sadarbībā ar oficiālo organizāciju pārstāvjiem, viņi to nedarīs atkārtoti. Tāpēc Rīgas dome sadarbojas ar nevalstiskajām organizācijām, lai uzrunātu jauniešus. Precīzas statistikas par jauniešiem, kuri ir uz ielas, nav un nevar būt, arī vietas, kur pulcējas, mainās, skaidroja Rīgas domes Izglītības kultūras un sporta departamenta Jaunatnes Nodaļas vadītājs Dmitrijs Zverevs.
Jauniešus pilsētvidē bieži neievēro, jaunieši arī nevēlas būt ieraudzīti.
"Resiliences centra" pārstāve Jurita Smiltiņa skaidroja, ka viena darba virziens centrā ir darbs ar vecākiem, ja to izdodas noorganizēt, tad ir labi rezultāti. Ne visi vecāki ir alkoholiķi, daudzi vecāki ir labi un spējīgi tikt galā ar savu dzīvi, bet kaut kas ir noticis attiecībās ar bērniem.
Klaišis akcentē, ka ir nopietna problēma, ka sistēmā esošie cilvēki par vardarbību uztver fizisko un seksuālo vardarbību, nepievēršot uzmanību emocionālai vardarbībai. Arī skolās par ielu jauniešiem nestāsta.
Sabiedrībai kopumā patīk kampaņveida problēmu risināšana. Kamēr veltam resursus vienai grupai, situācija ar pārējiem pasliktinās tik ļoti, ka vēlāk visi resursi jāfokusē kādai grupai, kurai klājas ļoti slikti. Katastrofāli trūkst līdzekļu, lai palīdzība būtu pietiekama, lai palīdzētu visiem, kam tā nepieciešama, akcentēja Zverevs.
Ideālais palīdzības modelis ielu jauniešiem ir problēmas atzīšana un dialogs, ja tā nav, neko nevar atrisināt, pauda Klaišis.
Zverevs: "Vienaudži ir liels, līdz galam neizmantots resurss, jāstrādā ar jauniešiem klasē, kas palīdz uzlabot mikroklimatu klasē."
