Par vardarbību dzemdībās īpaši nerunā. Tas nav ērts temats, ko varētu brīvi iztirzāt. Tomēr dzemdībās piedzīvotās izjūtas var būt visdažādākās, nereti mēģinām tās attaisnot, bet, iespējams, ir vajadzīgs tās reizi par visām reizēm nosaukt vārdā. Tas ir svarīgi, jo, nosaucot emocijas vārdā, mēs sākam tās pieņemt. Jā, tā bija vardarbība!
25. novembris ir Rožu revolūcijas diena. Šī diena visā pasaulē atgādina par iejūtīgu attieksmi dzemdniecībā. Rožu revolūcijas dienā sievietes, kuras ir piedzīvojušas vardarbīgu attieksmi dzemdībās, uz dzemdību namu aiznes rozi, dažreiz pieliekot klāt zīmīti. Latvijā tas nav tik izplatīti, bet reizēm notiek.
Vardarbība dzemdībās ir cieņas, mīlestības, komunikācijas trūkums.
Mūsdienās dzemdniecībā ienāk tehnoloģijas, atstājot mazāk vietas cilvēciskajai klātbūtnei. Šī nav tikai Latvijas problēma, ar to saskaras arī citviet pasaulē.
Latvijas Radio raidījumā “Ģimenes studija” psihoterapeite Vita Kalniņa un dūla Jana Biezā sarunā par fizisko, emocionālo un medicīnisko vardarbību dzemdībās.
Dažādā vardarbība
Ir trīs vardarbības veidi, ar kuriem saskaras dzemdētājas. Emocionālā vardarbība - vārdi, kaunināšana, vainas sajūtas izraisīšana, apsmiešana dzemdībās. Fiziska vardarbība – neiejūtīgas apskates, ko sievietes uzskata pat par izvarošanu, saņemot fiziskas sāpes. Medicīniskā vardarbība vai dzemdību palīdzības vardarbība ir trešā kategorija, kuru sievietes pašas bieži neatpazīst. Piemēram, trešajā kategorijā ietilpst augļapvalka pārgriešana bez atļaujas, dzemdību pozas izvēles aizliegšana, rutīnas iegriezums.
Psiholoģes Vitas Kalniņas pieredze rāda, ka dzemdību traumatisms nav retums: “Mazākā (pacientu) daļa nāk uz terapiju ar apziņu, ka grib izstrādāt dzemdību pieredzi, vairāk nāk ar pēcdzemdību depresiju, trauksmi un citām problēmām.
Lielbritānijas pētījumi saka, ka trešā daļa pēcdzemdību depresijas sievietes saņem kā dzemdību sekas, bet sievietes pašas to neatpazīst.”
Sabiedrībā daudz runā par vardarbību, bet neviens, kurš pats nav piedzīvojis vardarbību, nekļūst vardarbīgs. Apstākļi, kādos strādā ārsti, ir sarežģīti, pat vardarbīgi.
Trīs bērnu māmiņas pieredze
Mammai Madarai ir trīs bērni un sāpīga dzemdību pieredze. Viņa ir neizpratnē:
“Kāpēc man jāmaksā par dūlu, jāslēdz līgums, ja man šajā valstī pienākas bezmaksas dzemdības un valstij bērniņi ir vajadzīgi. Vai man jācieš, ja valstī ir finansiālas problēmas?”
Madara dzemdībās bija izjutusi nevērīgu attieksmi pret sevi, jo nebija noslēgusi dzemdību līgumu ar dūlu.
Sekundārā vardarbība
Visbiežāk ne pašas dzemdētājas, bet kāds no malas atpazīst vardarbību, kura notiek dzemdību laikā, pēcdzemdību periodā, zīdīšanas uzsākšanā.
Mazsvarīga nav sekundārā vardarbība, ko dzemdībās piedzīvo sievietes partneris, bērna tēvs. Nākas saskarties ar emocionālu pārslogojumu, kas var atstāt iespaidu uz tālākajām pāra attiecībām. Bieži tētim ir uzlikta atbildība par dzemdībām un bērniņa veselību. Šādas dzemdības ļoti slikti var ietekmēt jaundzimušā veselību – raudāšana, slikts miegs, nemiers - bērni ar šādiem simptomiem rāda savu dzimšanas stāstu.
Vecmātes un dzemdētājas attiecības
Kāda radioklausītāja domā, ka vecmātēm dažreiz nākas saskarties ar vardarbību no dzemdētāju puses. Vecmāte nedrīkst pakļauties dzemdētājai, jo var ciest bērns un māte, vecmāte ir atbildīga par abiem. Bieži ir nepieciešamas darbības, lai dzemdētāja atgrieztos “šeit un tagad”.
Vita Kalniņa uzskata, ka šādai dzemdētājas rīcībai pamatā var būt pārciesta vardarbība. “Sievietes uzvedība dzemdībās, rīkojoties tā, ka dara pāri savam bērnam, ka nav kontaktējama dzemdību laikā, liecina par piedzīvotu vardarbību. Tā ārkārtīgi ietekmē dzemdību pieredzi. Viena no vecajām metodēm – ar vardarbību atgriezt “šeit un tagad”.
“Skatu punkts šodien uz dzemdībām ir citāds, jo sievietes zina par dzemdībām daudzreiz labāk par vecmātēm. Tomēr mediķu komandai ir svarīgi zināt, kā rīkoties labāk. Mūsdienās dzemdētājai ir lielas iespējas, lai mazinātu satraukumu. Vairāk ir cilvēcīgais faktors - ja visu izrunā, vardarbībai nav vietas. Katrai dzemdību gaitai ir savs ritējums, nevar nolikt laiku, paātrināt procesu, lai iekļautos normatīvajos punktos. Daudz atkarīgs arī no vecmātes, ginekoloģes un komandas kopējās sadarbības. Ar emocionālo vardarbību no dzemdētāju puses nākas saskarties, ja ir neieklausīšanās profesionālī, tad ir grūti strādāt. Bieži mēs ejam grūtnieču pavadā, viņas ar savām prasībām var morāli sagraut.
Tas notiek reti, bet ir tādi gadījumi, kad vecmāte un dzemdētāja moka viena otru,” tā vecmāte Inese Kampusa raksturo medicīnas personāla darbu mūsdienās.
