Vajag izdarīt smukāk, ar labāku atzīmi, noteikti saskanīgas zeķes... jeb kādēļ bērni kļūst par perfekcionistiem?

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Pārmērīgs perfekcionisms bērnam kaitē, nevis veicina viņa attīstību. Bērnus par perfekcionistiem padara vecāku prasības un gaidas vai arī bērna slikti dzīves apstākļi ģimenē, kad ar perfektām sekmēm un rīcību bērns vēlas izrauties no esošās vides. Būtiskākais, ka bērnu moka kauna un vainas apziņa, jo pieaugušie bērnam norāda, kas nav perfekti paveikts, ko varēja labāk, skaidro psihoterapeits Artūrs Miksons.

Būs vecāki, kuri visu laiku teiks: "Tev vajag izdarīt smukāk, ar labāku atzīmi. Nē, tā ģērbties nevar, tādu kombināciju vilkt nevar. Pasarg Dievs, re, kur traips!" Šis perfekcionisms jau ir vecākos. Tad redzam, ka vecāki presingo, bērns līdzīgā vidē aug, 2+2 =4; viss skaidrs, pauž Miksons.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

 

Otra lieta, kas nav tik acīm redzama, bet mēs redzam galarezultātu – mēs redzam bērnu, kurš skolā visu laiku cenšas, dara, perfekti visu laiku ģērbjas. Rodas fantāzija, ka tas ir pirmais variants, ka mājās tevi močī, prasa kaut ko. Bet īstenībā viņi var nākt no pretējās vides – kur šī perfekcionisma nav, kur vecākiem ir konstantas nesaskaņas, viņiem darbā pašiem neiet, attiecībās neiet, iespējams, ir pat kaut kādu vielu lietošana, dzeršana, skaidro psihoterapeits.

Bērnam visu laiku sakot, ka tas nav labi, tiek iedzīta milzīga vainas izjūta un kauns. Kauns priekšplānā par to, ko esi sasniedzis. Tas, ka tev ir septiņi vai astoņi, neder, vajag labāk. Kaunies par savu septiņi, tev vajag dabūt 10 un tad kauna nav.

Milzīgs kauns, neviens negrib just kaunu. Otrajā variantā bērnam ir kauns par visu, no kuras vides nāk, jo nevar uz mājām vest draugus, arī pats bērns nevar justies ērti tādā vidē. Izveidojas kompensatora rekcija – es tā nedzīvošu, es tāds nekad nebūšu. Rodas fantāzija – kā es varētu dzīvot labāk, tātad man jābūt perfektākam.

Trešā lieta varētu būt interesanta kombinācija, kas bieži novērojam vecākiem – mammas un tēta ekspektācijas pret bērnu ir pilnībā atšķirīgas. Atšķirība ir ļoti agrīna – kad bērns jau iet bērnudārzā. Piemēram, – vai tu vari likt kājas uz galda vai nevari? Vai tev ir jāizēd tukšs šķīvis vai nav? Vai vari ģērbt šo vai nevari? Vai ir jābūt saskanīgām zeķēm vai nav jābūt? Tik triviālas lietas, un tas jau veido priekšstatu, vai ir iespējama kļūda.

Artūrs Miksons  priecājas par savu kolēģi, kurš veda meitu uz bērnudārzu. No rīta ārā ir vēss, nevar atrast meitai vienādus cimdus. Paņem vienu kreiso cimdu, vienu labo un iet uz dārziņu. Dienas beigās tēvu pasauc audzinātāja, jo grib painformēt, ka meitai šodien ir dažādi cimdi. Tēvs atbild: "Jā, es zinu." Tēvs teicis, ka bija fenomenāli vērot šoku audzinātājas sejā.

Sabiedrības reakcijas liek nevis izvērtēt realitāti – kāda starpība – cimdi ir, funkciju pilda. Traģēdija nav notikusi – nav jākaunina ne tētis, ne bērns. Ja to neizvērtē, tad vecāks sāks sevi šaustīt vai bērnu.

Ja šo tēmu attīsta tālāk, tad pievieno skolu kā vēl vienu mainīgo – kāda stunda? Ko mācījies? Ko neizmācījies? Kāda tev ir soma? Kāds ir tavs apģērbs? Ja vecāki ir atšķirīgi, tad jautājums – kura vēlmes bērns mēģinās attaisnot.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti