Vai tiešām viņas parāds ir uz mūžu? Ivetas stāsts

Desmit dienas pēc mazuļa piedzimšanas un visu ar pabalstiem un dokumentiem saistīto lietu nokārtošanas ieradās Ivetas audžumāte, kura nebija ne redzēta, ne dzirdēta jau četrus gadus. Audžumāte, gados vēl sprauna un ņipra, kurai līdz pensijai tāls ceļš ejams, bija jau ilgstoši bez darba, arī bezdarbnieku pabalsts gāja uz beigām. Tehniski Ivetas bērns bija viņas mazbērns, tādēļ vēlme savākt Ivetu ar bērnu pie sevis bija briedusi jau kādu laiku. Tā bija izeja no ekonomiskās krīzes saimniecībā: kā nekā katru mēnesi ienāks 170 eiro plus vēl vienreizējie pabalsti; varēs kaut ko saimniecībā sakārtot, kaut vai jumtu salabot. Nebrīdinot viņa ieradās Patvēruma mājā, kur Iveta bija pavadījusi grūtniecības mēnešus un plānoja kādu laiku vēl atrasties, auklēt savu mazuli.

Palīdzība krīzes situācijā nonākušajām jaunajām grūtniecēm un māmiņām

  • Biedrības „Ģimenes Šūpulis” krīzes centrs Patvēruma māja no 2015. gada uzņem un atbalsta bez fiziska, emocionāla un psiholoģiska patvēruma palikušas un grūtībās nonākušas grūtnieces un jaunas māmiņas ar mazuļiem līdz viena gada vecumam. Kontakti: „Jaunpalejas,” Kauguru pagasts, Beverīnas novads; Tālr. 64234485; epasts: [email protected]; www.gimenes-supulis.lv; vadītāja: Valda Reķe, mob. 26548496, e-pasts: [email protected];
  • Misija „Pakāpieni" palīdz krīzes situācijās nonākušajām grūtniecēm un jaunajām māmiņām, vientuļajiem vecākiem un daudzbērnu ģimenēm. Kontakti:  Rīgas iela 41, Tukums; tālr. 26287215; www.pakapieni.lv;  e-pasts: [email protected]
  • Biedrība „Cerību spārni” Siguldas novada „Kārklos” lietošanā uz 10 gadiem saņēmusi māju, zemi un saimniecības ēkas, kur izveidots Sociālā atbalsta centrs „Cerību māja”. Atbalsta centrs sniedz divus pakalpojumus – sociālo rehabilitāciju vecākiem ar mazgadīgiem bērniem pēckrīzes periodā un aprūpes un dzīvesprasmju apmācībā, kā arī atelpas brīža pakalpojumu vecākiem, kuriem ir bērni, jaunieši vai pieaugušie ar invaliditāti.Tālr.: +371 26879835. e-pasts: [email protected].

- Atbraucu jums abiem pakaļ. Kravājies, mums tāls ceļš priekšā! Dokumentus un bankas karti neaizmirsti. Drēbes vari neņemt, gan no Pestīšanas armijas visu sadabūsim, kā tev un māsai bērnībā.

 Audžumāte noskaldīja vārdus tik spēji kā ar cirvi pret malkas kluci. Paķēra rokās Ivetas bērnu un devās uz mašīnu.

Iveta automātiski sāka likt somās mantas un posās prom. Viņa nevarēja atteikt audžumātei, viņa vienmēr bijusi valdonīga un nekad nemainīsies.

„Ko teikšu Patvēruma mājas vadītājai? Kāpēc braucu prom? Teikšu, ka pēc divām nedēļām atgriezīšos.  Gan jau noticēs. Viņas man tic un uzticas.” Ivetas galvā domas drūzmējās kā negaisa mākoņi pagalmā.

Ivetai nevajadzēja vairs audžumāti, viņa pati tagad bija kļuvusi māte, turklāt jau labu laiku bija pilngadīga. Audžumāte neatbildēja un nepalīdzēja, kad nebija darba, nebija naudas, izlikās, ka nedzird, kad prasīja padomu, vai braukt uz Angliju ābolus lasīt. Aizbrauca, bet jau pēc pāris mēnešiem bija ar viltu jāatgriežas. Kādu dienu drauga datorā bija ieraudzījusi datus par sevi, par saviem medicīniskajiem izmeklējumiem un veselību. Iveta saprata – skaidrā krievu valodā bija uzrakstīts un klāt pievienota summa, par kādu tiks pārdoti viņas orgāni. Nekavējoties viņa bēga, bēga uz Latviju, kur gan citur? Ne jau pie audžumātes, pie viņas paziņu ģimenes. Tiem no izbrīna acis platas iepletās.

- Iveta? Tu jau atpakaļ? Gaidi bērnu? Pie mums ilgi nevarēsi palikt, mēs paši knapi velkam galus kopā no pensijas līdz pensijai. Un vēl kad bērns piedzims? Savējos jau izaudzinājām.

Vai tad tiešām nav vietas, kur tādām ivetām palikt?

Pēc pāris nedēļām Ivetu atveda uz Patvēruma māju. Tādām tur vieta. Bez naudas, bez mājokļa, ar bērnu zem sirds. Jau nākošajā dienā no Patvēruma mājas nācās doties uz slimnīcu, jo bija ielaists plaušu karsonis. Nu jā, klepoja viņa bez apstājas, viss sāpēja. Anglijā ārsti dārgi, Latvijā tāpat. Iveta gribēja ģimeni. Viņa gribēja savu vietu blakus vīrietim, kurš bija tik simpātisks un stiprs.

„Kāpēc viņš gribēja mani pārdot? Viņš taču teica, ka esmu labākā, ka mīl.” Tādi neatbildēti jautājumi un prātulas Ivetu neatstāja, bija visu laiku jādomā, ko darīt tālāk.

Pie slimnīcas ārpusē Iveta ieraudzīja glābējsilīti. Tā ir iespēja!

Paārstēšos, padzīvošu Patvēruma vietā un tad uz šejieni. Braukšu atpakaļ uz Angliju pie sava puiša.

Iveta nespēja noticēt, bet Patvēruma māja bija tīri pieņemama. Cilvēki bija laipni, sauca viņu par meitu, arī ar humora izjūtu viss bija kārtībā, bija pašai sava istaba. Itin bieži viņu aizveda uz koncertiem un pasākumiem, tur bija iespēja iepazīties ar citiem cilvēkiem. Pašu mājās arī bija dažādi semināri, brauca daudz ciemiņu. Visi tik labi pret viņu izturējās! Pat dārza darbi pavasarī iepatikās. Tik daudz tulpju un narcišu, veselas pļavas. Atlika tikai fotografēties, un tas Ivetai patika: viņa taču ir skaista ar visu mazuli puncī.

Pie audžumātes nekas nebija mainījies, tā pati mājele ar nepiebraucamu ceļu.

Tikai patēvs bija cits, vēl bargāks par iepriekšējiem, kad Iveta ar māsu te dzīvoja.

Kādu brīdi viņus audžumātei atņēma, tad atkal atdeva atpakaļ, vēlāk pa ziemām bija internātskolas. Vasarā nācās dzīvoties pa vagām un siena pantiem. Bet citas mājas jau nebija, tāda laikam ir dzīve. Tāpēc jau Ivetai gribējās projām. Bet nu viņa ir atpakaļ.

Jau pirmajā vakarā audžumāte skaidri pateica: „Bankas karti un PIN kodu uz galda, pasi un dzimšanas apliecību arī.” Iveta vēl kaut ko iebilda, bet tad viņai tika norādīts, ka viņa uz mūžu ir parādniece audžumātei, jo bija taču viņu kādreiz no bērnunama abus ar māsu paņēmusi. Ja nedarīs pēc viņas gribas, arī telefonu noņems. To nu gan Iveta negribēja.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Vecāki un bērni
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti