Paši vēstures skolotāji uzsver, ka ļoti labs ilggadējs vēstures mācīšanās raksturojums atrodams Andra Kalnozola grāmatā "Kalendārs mani sauc", kur grāmatas galvenais varonis par vēstures mācīšanos saka tā: "Man skolā ļoti labi padevās iegaumēt gadus, bet es bieži aizmirsu, kas tajos gados ir noticis. Beigās bieži vien mana galva bija pilna ar gadiem un datumiem, bet man nebija ne jausmas, kas tur notiek."
Tā, protams, ir daiļliteratūra, bet kā ir dzīvē? Vai skolēniem, kuri šobrīd mācās pēc pilnveidotā mācību satura un pieejas, izdodas paturēt prātā ne tikai gadus un datumus, bet pagātnes notikumus skatīt kopsakarībās? Un vai iespējama situācija, ka skolēni vidusskolas posmā Latvijas vēsturi nemācās vispār?
"Skola 2030" vecākais eksperts sociālajā un pilsoniskajā mācību jomā, vēstures skolotājs Ādažu brīvajā Valdorfa skolā Ansis Nudiens skaidroja, ka pamatskolā vēsturi skolēni mācās visi vienādi – gan pēc apjoma, gan pēc satura. Pamatskolas posmā skolēni tagad ar vēsturi saskaras vairāk.
"Bērni gadus un faktus aizmirsīs, bet galvā paliks lielās sakarības.
Bērni prot atšķirt pasaules karus un Latvijas vēstures pamatlietas. Ir inteliģences minimums – valsts dibināšana, pirmie dziesmu svētki un citi fakti," pauda Ulbrokas vidusskolas vēstures skolotāja, sociālās un pilsoniskās jomas metodiskā vadītāja savā skolā un Ropažu novadā Neila Krave.
Pabeidzot 9. klasi, vēsturē vajadzētu būt zināšanām un izpratnei par visiem vēstures periodiem gan Latvijas, gan pasaules vēstures kontekstā, kā viens periods nomaina otru, nozīmīgākie notikumi. Jābūt izpratnei par to, kā top vēsture kā zinātne, kas to raksta, ka ir dažādi vēstures avoti.
Pēc 9. klases skolēniem ir pietiekamas vēstures zināšanas, lai 10. klasē spētu atskatīties uz savām zināšanām, atkārtojot un padziļinot zināšanas, izmantotu zināšanas par valsti un demokrātiju, akcentēja Nudiens.
Kā pārliecinās, ka standarts apgūts? Nudiens skaidro, ka "valsts pārbaudes darba 9. klasē nav, bet es uzticos Latvijas vēstures skolotājiem, ka mācību laikā summatīvā vērtēšanā pārliecinās, ka skolēniem ir pietiekamas zināšanas. Manas vēstures faktoloģiskās zināšanas nepalīdzēs saprast, kas notiek pasaulē. Tādēļ ir lielas un apjomīgas prasmes, kuras bez satura sociālajās zinībās un vēsturē jāieliek. Nepieciešamās prasmes – medijpratība; ar ko atšķiras fakti no viedokļiem; argumentēšanas prasmes.
Apgalvojums, ka, ja vidusskolā skolēni neizvēlas padziļināto kursu vēsturē, tad vēstures mācīšanās beidzas pēc 9. klases, nav pareizs, jo dažādos integrētos kursos skolēni vēsturi turpina apgūt, pauda pedagogi.
Mācību stundās izmanto dažādus informācijas avotus – radio raidījumus, muzeju apmeklējumus.
