Latvijas radio raidījumā “Ģimenes studija” saruna par skolēnu lasītprasmi pirmsskolā un sākumskolā.
Pirmklasnieka lasītprasme
V. Zālīša pamatskolas skolotājas Ivetas Kojānes pieredze rāda, ka jautājums – “Vai bērnam jāprot lasīt jau pirmajā klasē?” ir neatbildāms. Viņa skaidro, ka pirmklasnieki ir vecumā no sešiem līdz astoņiem gadiem, viņu attīstība un uztvere ir dažāda. “Ir bērni, kuri septiņos gados prot lasīt, un tādi, kuri lasa tikai zilbes.”
Bērni neattīstās vienādi, un viena vecuma bērnu sasniegumus nevar vērtēt vienādi.
Lasītprasme nav noteicošais faktors, lai ietu vai neietu uz skolu, bet ir jādara viss iespējamais, lai lasīšanu veicinātu.
“Skola 2030” valodu mācību jomas satura izstrādes eksperte Sandra Zariņa uzsver, ka lielākā daļa bērnu var iemācīties lasīt pirmsskolā – četru piecu gadu vecums ir labs laiks, lai iemācītos lasīt, to rāda pētījumi. Lasītveicinošs ir ģimenes piemērs. “Mēs nedrīkstam palaist garām īsto vecumu, kad (bērns) grib lasīt. Pirmsskolā pēdējā gadā pirms skolas sāk forsēt lasītmācīšanos, kas bieži noved pie negatīvām emocijām. Lasītprasme jāsāk attīstīt no mazotnes.”
Ja pamana bērna intereses, tas jāizmanto, lai lasīt mācītu spēlējoties.
Iesakot vecākiem lasīt kopā ar bērniem, pedagogiem ir jāiesaka arī darba metodes, kā strādāt ar bērnu, jo bieži vecākiem šādu zināšanu nav.
Lasītprasmju līmenis pirmajā klasē ir mazāk svarīgs nekā vēlēšanās lasīt un interese par grāmatām.
“Uz šo jautājumu (vai pirmajā klasē ir jālasa) jāatbild vecākiem, gribu atdalīt grāmatu no lasīšanas, lasīšana ir dzīve. 1. klasē ir liels informācijas daudzums, ja lasa tikai drukātos burtus un zilbes, tad skolā bērnam ir slikta dzīves kvalitāte, nespēj sekot līdzi visam,” skaidro pedagogs Andris Krieķis. Ja klasē ir 30 bērni, tad matemātikas skolotājs stundā nevar katram paskaidrot, ko nozīmē “apvelc”, “savieno” vai ko citu.
Jaunākās tendences un pētījumi rāda, ka skolotājiem jāsaprot – nav mērķis iemācīt bērnu tehniski lasīt, bet lasīt, lai lasīto var izmantot, saprast, jo var bērnu iemācīt labi lasīt tehniski, bet bērnam par izlasīto nav izpratnes.
Bērns no 10. dzīves dienas sāk lasīt mammas sejas vaibstus, tāpat var apgalvot, ka līdz mūža galam nekad neiemācīsimies lasīt, jo tas ir atkarīgs no teksta un lasītāja pieredzes, pauž Andris Krieķis. Kā piemēru viņš min lasītpratēja spēju uztvert tekstu par sarežģītām tehniskām tēmām, izlasīt to var, bet saprast nē, jo trūkst specifisku zināšanu.
Lasītmācīšanas metodes
Vajadzību lasīt bērns rod rotaļājoties un spēlējoties.
Ābeces ir ieteicams izmantot, jo tās ir veidotas pēc lasītmācīšanas metodēm, kur ir ievērota kāda burtu apgūšanas secība. Lasīšana ir jāpraktizē, īpaši tas attiecināms uz vasaras periodu, kad bērni var aizmirst pirmsskolas iestādē apgūto.
Ja bērns ir apguvis konkrētus burtus, vecāku uzdevums ir kopā ar bērnu nostiprināt zināšanas. Tāpēc vecākiem būtu jābūt informētiem par pirmsskolas iestādes mācību programmu, lai palīdzētu bērnam nostiprināt iegūtās zināšanas.
Bērns var ātri iemācīties burtus un lasīt, bet ir jāatšķir, ko nozīmē lasīt un atcerēties vārda grafisko attēlu.
Joprojām ir diskusijas, lasītmācīšanu sākt ar lielajiem vai mazajiem burtiem. "Skola 2030" kontekstā ir idejas, ka sākotnēji jāmāca arī rakstītie burti. Iespējams, mazākiem bērniem vieglāk tikt galā ar lielajiem burtiem, tad ar mazajiem turpina spēļu un rotaļu veidā apgūt lasīšanu un rakstīšanu.
Vecāks ir atbildīgs par bērna dzīvi, būs grūtības iemācīties lasīt, ja iepriekš nebūs iemācījies dzirdēt un redzēt, tas ir pamats, lai iemācītos lasīt, skaidro Andris Krieķis, aicinot vecākus vairāk laika veltīt sarunām ar bērnu.
