"Neapšaubāmi cilvēks vairāk ir homo ticīgais, nekā homo sapiens, ja ar homo sapiens mēs domājam tādu ļoti kritiski, racionāli domājošu cilvēku," vērtēja Utināns.
"Tas, ka bērni tic pasakām, jau vien ir tāds reliģijas pirmsākums, faktiski maza bērna reliģija. Šī ticība saglabājas mums tāpat arī pieaugušo gados, visiem – mēs ticam politiskajiem līderiem, garīgajiem līderiem, reliģiskajiem līderiem, elkiem, blogeriem, influenceriem, dažādām kino zvaigznēm, kas reklamē preces, kuras paši nelieto," viņš skaidroja.
Savukārt par to, cik vērtīgi bērniem ir uzturēt mītu par Ziemassvētku vecīti, zinātnieki vēl strīdas, jo katram jautājumam ir savi plusi un savi mīnusi.
"Piemēram, ir angļu valodā tāda grāmata "Kā izaudzināt brīvdomātājus", kas nozīmē, ka
bērns no paša sākuma tomēr ir skeptiķis un viņu māca pārbaudīt faktus, lai viņš naivi neticētu visādām pasakām," stāstīja Utināns.
Tas ir mīts, ka bez fantāziju tēliem un Ziemassvētku vecīša bērni izaugs ar noslieci uz depresiju – bērnu depresija ir atkarīga no attiecībām ģimenē.
"Arī kritiskās domāšanas apmācības programmās vairākus gadus ir bijušas divas vai trīs diskusijas, kurās vieni aizstāv ideju par Ziemassvētku vecīti, ka vajag to mācīt bērniem, un viņi vāc visādus pētījumus, kā tas bērniem sniedz ko labu – attīsta radošo domāšanu un tā tālāk. Savukārt otra puse vāc pētījumus, kā tas bērniem nāk par sliktu, piemēram, bērni atklāj, ka vecāki melo ilgus gadus," skaidroja Utināns.
Uz jautājumu, kāpēc vecāki vispār izvēlas bērniem stāstīt par Ziemassvētku vecīti, bieži tiek atbildēts, ka tas bērniem sniedz prieku – atrast zem egles dāvanas.
"Bet, ja jūs paši dāvināt tās mantiņas, tas nesagādā prieku? Kāpēc tas prieks ir lielāks, ja svešs, nezināms onkulis atnes kaut kādas dāvanas, nekā tad, ja personīgie vecāki pasaka, ka mēs tevi mīlam un, re, tev ir dāvanas, un ka šie ir mīlestības svētki. Ar ko tas ir sliktāk, es pagaidām nesaprotu," atzina psihoterapeits.
"Tai tradīcijai ir ļoti senas saknes, un tāpēc es domāju, ka daudzi vecāki automātiski atkārto to pašu, ar ko ir saskārušies savā bērnībā, un vienkārši uzskata, ka tas ir labi un pareizi," viņš vērtēja.
Vienlaikus Utināns uzsvēra, ka mūsdienu sabiedrībā ir daudz dažādu rituālu, kas jau sen novecojuši.
"To mēs īpaši redzam, ja pētām kādas citas kultūras, tajās mēs varam atrast visādus rituālus, un tad mēs tā kā no savas pozīcijas varam teikt, ka, re, tas ir pilnīgi novecojis rituāls, tā sabiedrība varētu pilnīgi iztikt bez visa tā un pat būtu mazāk problēmu," stāstīja psihoterapeits.
"Bet tad, kad mēs paši nodarbojamies ar novecojušiem rituāliem, tad mums ir grūtāk pakļaut to kritikai un sākt pārdomāt, ka varbūt tas nemaz nav vajadzīgs, varbūt radošo domāšanu var dažādos veidos veicināt, ne tikai stāstot par Lieldienu zaķiem, neredzamām fejām un tamlīdzīgi," viņš vērtēja.
Raksta pirmpublikācija LSM.lv 2022. gada 21. decembrī.
