Bloga "Es pats" veidotāja, piecu bērnu mamma Viktorija Ozola uzskata, ka vecāki drīkst nespēlēties ar bērniem, ja vien bērnam neiemāca atkarību no sevis. Bērni var spēlēties arī paši, ja viņiem ir piemērota vide. Kad Ozolas ģimenē ienāca citi bērni, tad viņi spēlējās kopā vai arī katrs pats.
Arī PEP mamma, biedrības "Tēvi" vadītāja Elīna Kļaviņa uzskata, ka vecāki var nespēlēties ar bērnu. Ir sabiedrības spiediens, ka ar bērnu jāspēlējas. Bērni var dabīgi attīstīties rotaļīgā veidā. Individuāls laiks, kad dod bērnam uzmanību caur rotaļām, ir attīstošs pasākums.
Nav īsti tā, ka visu dienu ar bērnu jāspēlējas, jādomā dienas programma.
Biedrības "Tēvi" pārstāvis, privātās Montesori sākumsskolas direktors Lauris Bokišs uzsver, ka grūti spēlēties ar bērnu var būt tāpēc, ka vecākiem pašiem nav bijusi laba bērnības pieredze vai arī vecvecāki izklaidēja. Spēlēšanās nav izklaidēšanās, vecāki to pārprot. Patstāvīgā spēlēšanās noved pie tā, ko, skolas gaitas uzsākot, bērni prastu. Pašvadītas mācīšanās prasmes sākās no pašvadītas spēlēšanās. Atrast katram pašam savā sirdī un sajūtās zelta vidusceļu – intensīvi pavadīt laiku ar bērnu 15 vai 20 minūtes un tad bērnam dot sajūtu, ka viņš pats var. Vecāki bieži bērnu apčubina, tad bērns grib, lai čubināšanās turpinās. Ja ieraugām, ka neprotam spēlēties, tad no jauna pieaugušos spēlēties var iemācīt bērns.
Spēle ir izziņas process, uz to būtu tā jāskatās. Īpaši pirmajā dzīves gadā bērnu ar visu var pārsātināt – ar stimuliem no ārpuses; būtu jābūt maz stimuliem.
Piemēram, karuselis, kas griežas virs gultas, piesaista bērna uzmanību, bērns no tā netiek vaļā, pārsātinās. Labi ir lakatiņi, tiem nav savas dinamikas, viekli un labi satverami, skaidroja Ozola.
Elīna Kļaviņa iesaka organizēt bērna vidi tā, lai bērns pats var to kontrolēt. Vecāku uzdevums – vērot bērna ķermeņu spējas.
Svarīgi, ka vecākiem ir emocionālais resurss tikt galā ar to, ka bērni garlaikojas. Atkarībā no tā, cik prasmju bērnam iedots, pats spēs ko izdomāt. Vecākiem jāpietiek resursiem nepadoties bērna prasībām.
"Es kā tētis nemāku visas bērnu radošās izpausmes tolerēt," uzsver Bokišs.
Elīna Kļaviņa: ''Skaņas, krāsas, audumi, aizkaru sagriešana un citas aktivitātes, kā bērni izpaužas. Svarīgi mācīt robežas mazajā mājas sabiedrībā.''
Viktorijas Ozolas ģimenē ir pieci bērni, pat ja 10 minūtes katram veltītu, paietu ilgs laiks.
"Es neiesaistos viņu spēlēs. Bērniem laiku veltu aprūpes brīžos – pinot matus, tīrot zobus, ēdot brokastis. Es esmu pabarojusi bērnus ar uzmanību citos brīžos, bērni jūtas piepildīti ar uzmanību,"
pauž Ozola.
Vecākiem jānosaka, kur var notikt spēlēšanās, kur var darīt konkrētas lietas – vannas istabā krāso ar krāsām, lai vieglāk satīrīt, nosaka, kur spēlēties ar smiltīm, – vecākiem jāierosina, ko un kur drīkst darīt. Līdz divu gadu vecumam bērns grib vecākus savā redzeslokā; atklājot pasauli, bērnam nepieciešams vecāku tuvums, uzsvēra Kļaviņa.
Bērns nedzīvo pasaulē, kur viņam nav ko darīt, ja vien vecāku nezināšanas dēļ bērns nav izklaidēts no rīta līdz vakaram vai viņam nepieciešams liels ekrānlaiks. Bērni dzīvo izziņas vērtā pasaulē.
Ja vecāki grib iepazīt savus bērnus, viņi jāredz rotaļāšanās procesā, pauda Bokišs.
