“Ja bērnam uzliekam tādu lielu slogu, ka viņa ienākšanai pasaulē jādara mani laimīgu, tas, visticamāk, kaut kādā mērā atstās nospiedumus uz bērna personību,” norādīja Lībiete.
Viņa vērtēja, ka bērna esamība var radīt gandarījumu un papildināt laimes sajūtu, bet uzlikt gaidas sev un bērnam, ka viņš vai viņa būs tas, kas darīs vecākus laimīgus, nav pareizi.
“Ja bērns tiek radīts ar domu radīt laimi, radīt prieku, tas ir lēnām ceļš uz izgāšanos,” piekrita Miksons.
“Lai gan bērnam ienākot ģimenē, protams, ir milzīgs prieks, laime, gandarījums un pārlaime, katrai mammai redzot to dzīvībiņu, kas ir radusies, tam līdzi nāk viss pārējais – ar milzīgu trauksmi, neziņu,” viņš skaidroja.
Psihoterapeits norādīja, ka, sevišķi ģimenē radot pirmo bērnu, ir ļoti daudz satraukuma, baiļu, pārdzīvojumu, iespējams, ka bērns nav tāds, kādu vecāki gaidīja vai bija izsapņojuši, problēmas var radīt barošana, negulētas naktis, bērna augšana un temperaments.
“Ja ar laiku maģija nenotiek, un viņa nenotiks pati par sevi, tad šī gaidītā prieka, laimes vietā sāks parādīties aizvainojums, dusmas un varbūt pat naids uz to bērnu, jo viņš ir nācis pasaulē ar sūtību darīt mani laimīgu, bet tas nenotiek,” vērtēja Miksons.
Lībiete papildināja, ka bērna nākšana pasaulē neuzlabo vecāku savstarpējās attiecības, ja tās nav bijušas saskanīgas, tikai tās pagarina:
“Bērni nekad kvalitatīvi neuzlabo attiecības, viņi varbūt pagarina attiecību ilgtspēju, jo tāpēc, ka mums ir bērns, mums ir atbildība, mēs paliekam kopā, bet pāra attiecību kvalitāte vienmēr nedaudz pasliktinās uz kādu brīdi pilnīgi noteikti.”
“Tas nozīmē, ja es neesmu jutusies laimīga vai ja mēs kā pāris neesam jutušies laimīgi un esam cerējuši, ka bērniņš radīs mūsos otro uzrāvienu, protams, sākumā tā arī ir, uzrāviens ir, bet ar laiku tas noplok, jo bērna vajadzības ir ļoti lielas un bērns noteikti nav tāds, kādu esam iecerējuši,” viņa skaidroja.
