Vecākiem par bērnu uzvedību
Palīgs vecākiem bērnu audzināšanas un uzvedības jautājumos:
Mēs rakstīsim par: Disciplinēšanas kļūdām; Ķermeņa valodu; Audzināšanas sekvencēm; Sodīšanu;
Sagatavotās tēmas:
Latvijas Radio raidījumā "Ģimenes studija" saruna par bērnu uzvedības traucējumiem, to cēloņu meklēšanu un palīdzības sniegšanu.
Uzvedība ir cilvēka rīcība, reakcija. Jebkuru rīcību ietekmē ārējie un iekšējie apstākļi. Uzvedību nosaka bērna vecums, spēja sazināties un rādīt savas emocijas un sajūtas.
Vecāki sāk uztraukties par bērna uzvedību, ja bērna temperaments atšķiras no vecāku temperamenta.
Uzvedības problēmas rodas, kad bērna temperaments ir aktīvs un ārējais stimuls ir liels.To var izmainīt, ja maina dienas režīmu.
Kad jāmeklē palīdzība
Speciālisti vecākiem iesaka pavērot bērna uzvedības traucējumus - ja varam paredzēt, kādā veidā, kādos apstākļos būs bērna uzvedības problēmas, tad problēmas ir vidē.
Cēlonis vai iemesls sliktai bērna uzmanībai ir jāmeklē.
Bieži uzvedības izaicinājumos slēpjas bērnu lielākie talanti.
Bērnu nesaskaņas ikdienā, asākas vārdu pārmaiņas, kas nav smagi apdraudējumi pašiem bērniem un citiem apkārt esošajiem, var notikt un notiek, un tas nav nekas tāds, kāpēc bērnam būtu jādodas pie ārsta.
Uzvedību ir jāmāca, lai panāktu, ka slikta uzvedība neatkārtotos.
Par sliktu uzvedību bērni mēdz saņemt sodu, vecāki cer, ka tas palīdzēs bērnam sliktu uzvedību neatkārtot.
“Ja vecākiem vai pedagogam ir šaubas, vai sods bijis efektīvs, jāatbild uz jautājumu sev – vai bērnam pēc uzvedības intervences ir vismaz divi varianti, kā nākamajā tādā reizē rīkoties citādi.
Nekas uzvedībā nemainīsies, ja bērnam nav priekšstata, ko darīt citādi,“
skaidro Latviijas Autisma apvienības priekšsēdētāja Līga Bērziņa.
Bērni stresa situācijā īstenos tikai tos uzvedības modeļus, ko apguvuši drošos apstākļos. Ja vecāki vai pedagogi ar bērniem izspēlē apsaukāšanos, mainās lomām, tad bērns būs apbruņots ar pieredzi.
“Mums ir temperaments, ar ko piedzimstam, bet uzvedību iemācām, ar to nepiedzimst. Ja bērns pēc soda iegūst vēl lielākas bailes, tad sodam nav nozīmes, bērnam jāiegūst zināšanas, kā rīkoties labāk.”
Kad uzvedībai pievērst pastiprinātu uzmanību
Kognitīvi biheiviorālā psiholoģe Gunita Kleinberga vecākiem atgādina, ka par bērna uzvedības problēmām var sākt runāt, kad bērnam ir četri gadi. Vēl jāvēro, vai līdzīgas epizodes atkārtojas,
viena epizode vēl neliecina par problēmu, jāsatraucas, ja līdzīgas situācijas atkārtojas.
Bērna uzvedības izaicinājumi jāvēro vidē, kur bērnam tādi ir. Bieži tas ir nogurums un situācijas, kas pārsniedz noguruma robežas. Situācija jārisina uzreiz, jo bērna atmiņa ir īsa. Ja bērns bērnudārzā ko izdara, nav jēgas par to runāt mājās. Ja bērnu aizved pie psihiatra, tad speciālists nevarēs noteikt, kas ar bērnu notiek.
Ja bērns dusmojas, pirmais ieteikums: atrast situācijas, kuras varētu vērst par labu ar ko labu – ja kāds saka ko sliktu, bērns atbild ar ko labu. “Šo prasmi bērnam var rādīt ar spēles un rotaļas palīdzību, “ iesaka Līga Bērziņa.
Ja bērnam nav prasmes, kā tikt galā ar kādu situāciju, kurā bērns grib panākt vecāku padošanos, bērns var dažādi izpausties, lai panāktu kāroto.
Bieži bērnam nepieciešams ļoti strukturēts laiks, ja kas mainās, bērns nokļūst citās situācijās, var rasties trauksme. Vecākiem būtu jāiedod elementāra laika struktūra, kas palīdzētu bērnam.
Bieži citi vecāki ir bezspēcīgi, satiekot bērnus ar citādu audzināšanu. Laba formula ir mācīt bērnam ignorēt kaitinošu uzvedību – turēt rokas un kājas pie sevis un doties prom. Bērniem jāzina, ka viņa ķermenim var pieskarties tikai tad, ja šāda atļauja ir dota. Bērnam jāmāca pateikt “nē”.
Kad uzvedības traucējumi ir diagnoze. Kādi ir signāli?
Bieži vecāki nevēlas, lai kāds iejauktos bērnu audzināšanā, uzskatot, ka paši situāciju atrisinās.
Nepamanītas uzvedības problēmas pāraug nopietnos uzvedības traucējumos, bērnam ir nepieciešama palīdzība.
Jāstrādā ar bērniem, skolas un pirmsskolas pedagogiem. Sākumā ir sociāli psiholoģiska palīdzība; ja ar to galā netiek, iesaista medicīnisko palīdzību.
Speciālisti uzsver, ka vecāki bērnu uzvedības problēmas pamana nokavēti. Vecākiem bieži pietrūkst skaidras informācijas par bērna attīstības vecumposmiem.
Gunita Kleinberga aicina vecākus no mazām dienām iepazīt bērnu, par bērna uzvedību runāt ar pedagogiem, ja nav zināšanu, konsultēties ar speciālistiem.
Bieži, lai nomierinātu bērnu, nepieciešams nomierināt pieaugušo, lai bērns nepārņemtu vecāku trauksmi. Arī vecākiem bieži nav prasmes, kā sevi nomierināt stresa situācijās. Palīdzība tad vajadzīga visiem, jo neviens nevar tikt galā pats.
