Privāto bērnudārzu “CreaKids” vadītāja Daina Kājiņa iesaistījusies digitālā projekta “Digitālo mācību un metodisko līdzekļu izstrāde inovatīvu pirmsskolas izglītības programmu nodrošināšanai” veidošanā. Projektā sagatavos digitālos materiālus pirmsskolas mācību iestādēm.
Projektā tiks sagatavotas 90 ideju kopas trīs jomām - valodas, matemātikas, veselības un fiziskās aktivitātes jomā.
Projekta mērķis, lai digitālā ierīce kalpotu kā palīgs, lai bērnam būtu interesantāk un pedagogi mazāk gatavotos nodarbībām. Grēko, sakot, ka, ja grupā ir digitāla tāfele un dators, tad ir digitāla dzīve bērnudārzā.
Projekta iecere ir ar digitālu ierīci dzīvi bērniem padarīt nedaudz aizraujošāku,
uzsver Daina Kājiņa.
Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore Linda Daniela uzsver, ka bērna digitālajā darbībā būtiska ir pieaugušā klātbūtne, jo pieeja, ka bērns pats sapratīs, nedarbojas. Tehnoloģijas integrē mācību procesā, par to nav diskusiju, bērns nedodas digitālajā vidē, tajā nepazūd, no maza vecuma bērnam var mācīt programmēšanas prasmes. Prasmes ir jāatīsta, nevaram sagaidīt, ka tās vienkārši uzradīsies.
Informācijas tehnoloģiju eksperts, tētis Pāvils Jurjāns piedalās pirmsskolas digitālajā projektā, uzsver, ka ir kritiķis no malas. Bērni attīstās dažādi, viņu intereses ir dažādas. Ja mācību materiāli pieejami vecākiem un pedagogiem, ar to jau atrisinās kādas problēmu jomas. Vecāku klātbūtne ir ļoti svarīga.
“Ja notikuma centrā ir ierīce, tā ir būtiska kļūda; ierīce, vismaz līdz 1.klasei, var būt kā palīgs,” uzsver Pāvils Jurjāns.
Profesore Linda Daniela vērš uzmanību uz to, ka konceptuāli jāizdala – ekrāna digitālie līdzekļī – planšetes, telefoni un dators. Tad jāsaprot - vai bērns tikai skatās, vai ko dara, vai ir uzdevums. Ja bērns dara kādu darbu atbilstoši loģikai, tam ir pievienotā vērtība. Ir digitālie līdzekļi, kas nav ekrānlīdzekļi - ir robotikas komplekti, ir digitālās pildspalvas. Ekrānā bērnam nevajag “sedēt” un visu laiku skatīties, bet nav tā, ka viss ekrānā ir ļoti slikti un kaitīgi. Tā ir pieaugušā spēja paskatīties plašāk un vairāk, arī bērnu vecumu attīstība ir dažāda.
Arī Pāvils Jurjāns akcentē, ka valdošais priekšstats ir, ka ekrāns ir digitāli līdzekļi, bet, ja bērns ar pirkstu baksta ekrānā, tā nav digitāla pratība. Svarīgs ir interaktivitātes dziļums; ja tikai skatīšanās, tad tas nav sevišķi attīstoši.
