Bērnu ucināšana ne tikai palīdz mazajiem nomierināties, bet arī dod vecākiem un bērniem skaistas emocijas. Daži zināmi un mazāk zināmi skaitāmpanti.
Kucēniņi: ņiku, ņeku.
Bērnu tur klēpī un atbilstīgi tekstam dažādi ucina, beigās bērnu kutina.
Kucēniņi: ņiku, ņeku.
Kazlēniņi: miku!, meku!.
Kaķēniņi: ņau!, ņau!
Pīlīt’ gāja: peku!, peku!
Jēra bērni: biku bē!
Cepu, cepu kukulīti
Cepu, cepu kukulīti, (sit plaukstas)
Citu lielu, citu mazu. (rāda ar rokām)
Brauksim ciemos, dosim bērniem!
Kurš mazāks - tam mazāku, (rāda uz bērnu)
Kurš lielāks - tam lielāki. (rāda uz lielajiem vai lielāku bērnu)
Ja tie bērni neēdīs, ēdīsim paši
- Ņamm, ņamm, ņamm! (rāda, ka ēd, abas rokas pie mutes)
Maziņais tas labiņais
Skaitāmpantu skaita, pieliecot pirkstus – sāk no īkšķa, līdz mazais pirkstiņš paliek “pats maziņais”.
Šis pirkstiņš vectētiņš,
Tas vecmāmiņa,
Šis pirkstiņš tētis,
Tas māmiņa,
Bet tas pats maziņais,
Tas jau tas labiņais.
Jānīt, neplāti muti!
Ēd, ēdi, Jānīt, (bērna vārds)
Neplāti muti,
Ieskriesi žagata
Ar visu ligzdu.
Pēc gada izveda
Deviņus bērnus:
Trīs melnus, trīs raibus.
Tā jāj kungi!
Bērnu tur klēpī un ucina
Tā jāj kungi, (ucina lēni)
Tā sulaiņi (ucina ātri)
Grāvī iekšā – spudūc! (bērnu apgāž).
