Brīvdabas slidkalniņi: Imulas upes taka Kurzemes viducī
Netālu no Kandavas, vietā, kur Imulas upe satiekas ar gleznaino Abavu, ir sākums vienai no Imulas upes dabas takām. Šī, kas iesākas pie upes ietekas Abavā, ved gar upes labo krastu un no gājējiem sagaida izveicību. Uzdrīkstēšanās mērot reljefaino maršrutu Abavas senlejas dabas parkā tiek atalgota ar simfonisku upes urdzēšanu un apburošiem stāvo krastu skatiem, it īpaši nupat apsnigušiem un labi pārskatāmiem kailajos bezlapu gadalaikos.
Tas ir līkumots ceļš aptuveni piecu kilometru garumā, ko iespējams iet lokveidā. Takas sākumā ir labiekārtota piknika vieta, kur pamieloties ar maltīti pirms vai pēc veiktā ceļa, noraugoties upes tecējumā turpat līdzās. Lai arī ceļu veicām ar saviem daudz pieredzējušajiem triecienratiem, kuri izbraukuši visdažādākos brikšņus (īpaši pateicoties iespējai salaist riteņu daļu no četriem uz diviem lieliem), tomēr ieteikums mazākos ceļotājus drīzāk sēdināt pičpaunās vai tam piemērotās somās. Savukārt skrejritenis trīsgadniekam sagādāja iespēju mācīties fizikas likumus dabā un baudīt kā kalnā rāpšanos, tā ripošanu no uzkalniņiem, lai arī taka bija viltīga – vietām mālaina, vietām dūksnaina, vietām piesalusi, vietām ar slideniem akmeņiem, vietām ar kritušiem kokiem, kuri labi kalpoja par iedomu tuneļiem.
Mirklī, kad nepilnus trīs gadus vecais bērns man aizrāda, ka esmu uzkāpusi uz sasaluša, aparta lauka, no kura spraucas zaļi asni, un tajā mirklī es mīdot stirniņu zaļbarību, iekšā ieskanas gaviles. Par to, ka bērns sāk ieraudzīt un cienīt dabu.
Uzkāpt mugurā osam: Osa taka Žagarē, Lietuvas pierobežā
Lai paplašinātu ģeogrāfisko un iespaidu karti īsajām ekspedīcijām, ne vienmēr kaimiņvalsts jāizbraukā krustu šķērsu. Ja ir kāds apskates objekts Zemgalē, tad netālu aiz Tērvetes, turpat pie Augstkalnes pierobežā, nepilnus simt kilometrus no Rīgas, Lietuvas pusē atrodas Žagares mazpilsēta, kas vasarās aicina uz ķiršu festivāliem, bet caurbraucēju izbrīna ar kādu ēku, kas pilnībā apdarināta ar katliem, grāpjiem, pannām un citiem virtuves priekšmetiem. Pilsētai, kurai cauri tek Svētes upe, ir tās vārdā nosaukts reģionālais parks, kas iekļauts “Natura 2000” sarakstos un slēpj sevī osu – ledus laikmeta liecinieku, kas veidojies ledāja kušanas rezultātā un sastāv no ledāja kušanas nogulumiem (grants, smiltīm, oļiem). Latvijā to varam pieredzēt arī Ogrē, dabas parkā “Ogres Zilie kalni”.
Līdz ar to viena no atpūtniekiem un taku minējiem pievilcīgākajām parka vietām ir nepilnus četrus kilometrus garā Žagares osa lokveida taka: daudz atpūtas vietu ar lapenēm, ugunskura vietām, peldvietām un basketbola un volejbola laukumiem siltai sezonai; romantiski koka tiltiņi un laipas, kas ved arī uz niedrēm ieskautu Mīlestības saliņu, kura savulaik bijusi putnu iecienīta ligzdu vīšanai; putnu vērošanas torņiem; ūdenskritumu, kuram var nostāties pat pičpaunā. Vienlaikus taka šķērso gan paša varenā osa mugurkaulu, ļaujot iet šim “zvēram” pašā spicītē, kura pērnā gadsimta divdesmitajos gados apstādīta ar kokiem, lai mazinātu augsnes eroziju; gan priežu ieskautu meža ceļu; gan pludmales zonas par Žvelgaiču pilskalna ezeru dēvētajā dīķī kas iegūlis dabīgā dobumā osa viducī. Pats oss, izpleties aptuveni 8 kilometru garumā, esot varenākais no Lietuvā esošajiem gariem, šauriem kalniem ar nogāzēm.
Mazajiem ceļotājiem taka bija aizraujošs maršruts, jo tā bija mainīga apkārtējā ainavā un pieprasīja koncentrēšanos līdzsvara turēšanai takas augšgalā, iepretim citām klasiskākām meža dabas takām. Īpašs prieks mazajam ir tad, ja viņam ļauj būt par “gidu” (un marķētās takās tas ir iespējams, jo noklīst neceļos ir maza varbūtība), tādējādi vienlaikus esot atbildīgam par visu līdznācēju kustību un mērķtiecīgi virzoties uz priekšu. Spēkiem zūdot, laba motivācija ir mudināt saskatīt galapunktu, piemēram, stāvvietu, kurā gaida “kariete”. Līdz ko tā caur meža rūtīm ieraudzīta, pieredze liecina, ka enerģija atgriežas divkārt un ceļš ir vieglāk pieveicams.
Pirmā īstā “klinšu siena”: Īgu klints Muhu salā Igaunijā
Jo tālāk uz ziemeļiem, jo lielāka iespējamība dabā piedzīvot to, ko pamatoti varam saukt par klintīm. Ja drosmes, laika vai iespēju doties uz Skandināviju pagaidām nav, tad klintis var piedzīvot arī tepat Igaunijā. Ja ir iecere doties uz Sāremā, nevajag laist garām arī mazāko Muhu salu. Viens no pārsteigumiem, ko šovasar pieredzējām Līgo vakarā, dodoties uz Igaunijas salām, bija Īgu klints (Üügu pank) Muhu meža zemeņu pilnajā salā, tās ziemeļaustrumu daļā. Tā ir aptuveni 350 metrus gara un gandrīz sešus metrus augsta kaļķakmens klints, kas atrodas nedaudz iekšzemē, nevis pašā jūras krastā, laika zobam un arīdzan padomju laika dolomītu iegūšanas procesam izveidojot salā alām līdzīgus veidojumus, kuri īpaši patiks mazajiem ekspedīcijas dalībniekiem.
Turpat klints augšienē mazajiem ceļotājiem pārsteigums būs savvaļas ganības, kurās mīt aitas un kazas, arī savvaļas govis, kuras nebūt nebaidās no ciemiņiem. Klints apskatei iemīta arī līkumota lokveida taka (garumā nepilnus divus kilometrus – līdz ar to pieveicama arī kūtrākajiem soļotājiem vai opā sēdētājiem), kas ir daļa no vietējā dabas parka, padarot pastaigu ne vien reljefainu, bet arī kadiķu ieskautu, ar iespēju noraudzītes jūras šalkās no klints virsotnes. Kas vēl noderēs ceļā? Labi apavi, kas piemēroti dažādu reljefu mīšanai, gaišais diennakts laiks drošākai takas veikšanai un drosme uzkāpt ne tikai krāsainajā spēļlaukumā, bet arī pašas dabas veidotā “klinšu sienā”.
Zaļais padoms!
Nenovirzīties no maršruta. Lai arī tieši neparedzēta nomaldīšanās vai cita ceļa meklējumi no iemītām takām var izrādīties iespaidīgi un piedzīvojumu stāstus radoši, tomēr atsevišķās, īpaši izveidotās takās aizsargājamās teritorijās ieteicams pieturēties marķētās takas robežās, lai netraucētu dabas vai laipno privātīpašumu īpašnieku dzīvi. Citiem vārdiem sakot – lai paša pēdas nerada papildu nastu dabai tur, kur tas var būt kaitnieciski vietas ilgstamībai.
