“Forši, ka kopā viņi jau ir bars. Trīs jau ir bars. Viņiem pašiem ir sava pasaule,” sarunā Latvijas Radio raidījumā "Ģimenes studija" atzīst Līga Roze-Kļaviņa.
Pārcelties no Rīgas uz Siguldu ģimenei bijis ļoti pārdomāts lēmums, ko rosinājis vesels apstākļu kopums.
“Spriedze kāpa no visām pusēm - darba ziņā, finanšu ziņā, mājas apstākļu ziņā, bērni auga. Bija sajūta, ka ir kaut kas par daudz. Ir vajadzīgs miers, un to nevarēsim iegūt citādi, kā izkāpjot no tās situācijas,” atceras Līga Roze-Kļaviņa.
Līga ir dūla, Jānis - informācijas tehnoloģiju speciālists, abi lielākie bērni mācās Laurenču sākumskolā.
“Kad pārvācāmies, vecākajai meitai Gundegai bija jāsāk iet skolā, Krišjānim – bērnudārzā, Sniedze vēl nebija pieteikusies. Sanāca ļoti veiksmīgi,” turpina Līga.
Viņa arī pārvācoties aizgājusi no darba Rīgā, Jānis vēl kādu laiku braukājis - kā daudzi siguldieši, bet tad atradis darbavietu, kur vadītājs daudz ļauj strādāt no mājām.
Siguldā iedzīvojušies
Jānis stāsta, ka, ar laiku iedzīvojoties, iepazinušies vairāk ar vietējiem, arī daži ģimenes draugi sekojuši Kļaviņu lēmumam un ir pārcēlušies. Arī viņu stāsts ir līdzīgs - vēlējušies atrast mierīgāku vietu dzīvei.
“Lēmumi katram savi, bet esam visi te satikušies,” tā Jānis.
“Priecīgi stāstām, bet bija arī grūti. Nevar tā uzreiz sevi pārstādīt. Man liekas, ka man vismaz kāds gads pagāja, lai es saprastu, ka šī ir mana vieta un es varu tās saknes te ielaist,” komentē Līga. “Un mani atbalstīja mazais cilvēciņš Sniedze. Viņa pieteicās, kad bijām nesen pārvākušies, viņu gaidot un viņu sagaidot, man likās, ka viņa palīdz man savas saknes te laist.”
Bez vīra atbalsta nevarētu strādāt
“Viņš man ļauj būt tai, kas es esmu. Bez viņa atbalsta es nevarētu skraidīt uz dzemdībām, nevarētu skraidīt uz izsaukumiem neprognozējamos laikos,” par savu darbu stāsta Līga un uzteic vīra atbalstu.
Līga ir dūla, viņa ir kopā ar māmiņām gaidību laikā, kad palīdz viņām sagatavoties dzemdībām, konsultē par grūtniecību, dzemdībām. Ja jaunie vecāki vēlas, viņa var būt klāt dzemdībās. Tāpat viņa dodas pēcdzemdību vizītēs, lai atbalstītu jaunos vecākus, atbildot uz tūkstošiem jautājumu.
“Kad Sniedze vēl bija bēbis, bija dzemdības, kur Jānis brauca tepat uz Siguldas nodaļu un izsniedza man bēbi pabarot. Ar vecākiem bija sarunāts, ka pa vidu jāpabaro mans bēbis, tad atgriežos pie viņiem. Tādas situācijas bija, un tas nebūtu iespējams, ja nebūtu atsaucība no mana vīra. Tas ir komandas darbs,” par savu darbu un arī ģimenes atbalstu viņai stāsta Līga.
Līga atzīst, ka ir liels gods būt klāt kāda bērniņa dzimšanā, kādas ģimenes tik intīmā brīdī. “Savā ziņā tā ir drosme būt tādā brīdī klāt un mēģināt spēt atbalstīt. Un atbalsts sievietei ir ļoti vajadzīgs,” vērtē Līga.
Protams, viņas darbs ietekmē ģimenes dzīvi, bet ģimene ir gatava operatīvi reaģēt un atbalstīt mammu.
Jānis atzīst, ka mirkļus, kad vienam nākas rūpēties par trim bērniem, nesaskata kā apgrūtinājumu. Tā vienkārši ir daļa no dzīves, ko vecāki pavada kopā ar bērniem šajā viņu vecumā. Papildu grūtības rodas, ja ir viens ar bērniem un vēl kādi savu darbi jāveic. Bet viss ir izdarāms, un Jānis uzteic savu darba devēju, kas ir ļoti atsaucīgs.
Gaidīja un gatavojās
Mazā māsa Sniedze Kļaviņu ģimenē piedzima mājās. Līga atzīst, ka šim notikumam rūpīgi gatavojosies, lai visi ģimenes lokā varētu sagaidīt meitiņas ienākšanu. Protams, palīdzējušas viņas kā dūlas zināšanas, kā arī sajūtas, ko iedeva vecmāte.
“Man bija svarīgi, ka apkārt savējie, esmu savā vietā, tas man bija svarīgi, lai iedzīvotos.
Dzimšanas brīdi lielie bērni nogulēja, bet atskrēja tad, kad mazā māsa bija nolikta mammai uz krūtīm un tad visi rausās klāt. Tas bija vislaimīgākais brīdis,” atminas Līga.
“Sajūtas bija pilnīgi savādākas, nekā esot klāt dzemdībās slimnīcā. Šeit tas bija pat intīmāk,” papildina Jānis.
Jānis atzīst, ka tad, kad dzimusi jaunākā meita, sajūtas bijušas daudz citādākas, nekā esot ar sievu kopā slimnīcā, kad dzima vecākie bērni.
Kopīgie mirkļi
Tā kā mamma ir Līga un tētis ir Jānis, Līgo svētki ir ģimenes foršākie svētki. Tos parasti svin īstos laukos. Bieži brauc uz Piebalgas pusi pie draugiem.
“Šajā brīdī gribas būt pavisam prom no civilizācijas, uzdziedāt kopā ar draugiem, iebrist pļavā,” atklāj Līga.
Bet mazie kopā būšanas brīži ir brīvdienās, un bērniem ir svarīgi, ka vienā no nedēļas nogales brīvdienām tiek ceptas pankūkas
“Viņi pat pa kluso var sagatavot pankūku mīklu, un tikai pēdējā brīdī modina vecākus, lai nāk cept,” stāsta Līga.
Reizēm lielā māsa Gundega izmēģina roku pankūku cepšanā.
Vēl vismaz vienā brīvdienā Kļaviņi visi kopā cenšas iet pastaigāties. Siltā laikā ņem līdzi arī piknika grozu. Pastaigas var būt īsākas, var būt garākas, bet galvenais ir būt visiem kopā.
