Trīs bērnu mammas ieteikumi ceļošanai kopā ar bērniem. Dabas brīnumi Igaunijā un Lietuvā

Lai iepazītu dabas brīnumaino raksturu, apvienojot to ar nelielu aizrobežu izbraucienu, atliek izvēlēties virzienu – uz ziemeļiem vai uz dienvidiem. Somā nacionālajā parkā Igaunijā var uzzināt par piekto gadalaiku, ko šis parks sevī slēpj, savukārt Biržu apkaimē Lietuvā noraudzīties uz unikālajām karsta kritenēm no pusmēness jeb zemē iespraustas kanoe formas skatu torņa.  Abas vietas sasniedzamas un izpētāmas, negaidot atvaļinājumu, bet dodoties turp jebkurā nedēļas nogalē.

Piektais gadalaiks Igaunijā

Igaunijā vārds “soomaa” tiešā tulkojumā nozīmē “purvu zeme jeb purvājs”, tā kaimiņu dienvidrietumos ainaviskā apvidū ir mājvieta Somā nacionālajam parkam, kas iezīmēts kartē starp Pērnavu un Vīlandi, divarpus stundu braucienā no Rīgas.  Izrādās, Igaunija var lepoties kā trešā purvainākā valsts pasaulē pēc Somijas un Kanādas. Pateicoties savam purvainajam raksturam, šī teritorija uzskatāma par samērā neskartu. Lieli kūdras purvi un biezi meži iezīmēti ar daudzām upēm un to palienēm. Tieši šo ģeogrāfisko raksturlielumu dēļ parka apkaimē mēdz teikt, ka šī ir vieta Igaunijā, kur iespējams piedzīvot piecus gadalaikus: piektais esot palu gadalaiks.

Daudzās vietējās upes, kuras sava krituma dēļ satiekas šai purvu un mitrāju teritorijā, rada piedzīvojumu gan vietējiem iedzīvotājiem, gan tūristiem, kas steidzas izbaudīt neparasto parādību dabā.  Šo mirkli, kas var ilgt gan pāris dienas, gan teju mēnesi, var piedzīvot pat divreiz gadā: sniegam kūstot pavasarī vai lietavām uzklūpot rudeņos, upes atver vaļā savas skavas un ūdeņi plūst pāri to krastiem. Upju ceļā to krastos vērojama palieņu pļavu un mežu bioloģiskā pievilcība un saklausāma gan rubeņa dūdošana, gan bagātīgi citas putnu balsis, kuras tik jāmācās atpazīt, iesaistot šai rotaļā arī bērnus (noderēs www.putni.lv vai www.putnidaba.lv) kaut vai turpceļā.

Par “Riisakuula” plūdu teritoriju dēvētās apkaimes iedzīvotāji gadu gaitā centušies sadzīvot ar dabas untumaino raksturu, piemēram, kaut vai izbūvējot īpašus plostus mājlopiem vai parūpējoties par sausu malku vai pārtikas rezervēm. Tā vietā, lai pārdzīvotu, šai “gadalaikā” par transporta līdzekli kļūst laivas vai SUP dēļi, kurus vietējie karstajā palu laikā piedāvā arī izīrēt.

Ja mazie ceļotāji vēl nav gatavi laivošanai plūdu laikā, parku var apmeklēt arī visos citos gadalaikos ne mazāk pārsteidzošā dabas ietērpā. Dodoties kādā no 11 dabas takām, saistošākais, kas atrodas gan parka purvos, gan mežos, ir uz koku stumbriem un pat uz ceļazīmēm uz grants ceļiem atrodamās atzīmes – ūdens līmenis noteiktos gados: pāris metru augstums ir ierasta lieta, bet augstākais līmenis esot bijis 5,5 metri virs zemā vasaras līmeņa, applūdusi teritorija 2010. un 2011. gada pavasaros.  Pat ja ejot taku, ūdens līmenis ir zems, ir pārsteidzoši iedomāties, kā viss izskatās tad, kad ūdens līmenis ir virs paša galvas.

Ejot maija sākumā aptuveni četrus kilometrus garo un visnotaļ jau sauso Ingatsi taku, pieredzējām gan vizbuļu, gan pureņu paklājus, gan nācās būt izveicīgiem vēl neizžuvušajās takas daļās, balansējot starp kokiem, ciņiem un sasveicinoties ar kādu vardi, kas uzlec uz kājas, kurstēdama pavasara dziesmas (iesakāmi dubļus brienamie apavi).

Sākumā taka ved pa meža stigu, līdz aizved līdz Kureso augstajam purvam, kas uzskatāms par lielāko cilvēka darbības neskarto purvu Igaunijā, un tā skatu tornim 8 metrus augšup: akaču maģija un priedīšu japāniskais gleznainums ar vairākām izbūvētām sviestmaižu vai kādas lācenes pieturvietām, kur var pamērcēt kājas purva rāmajā ūdenī, sēžot uz koka laipas, bet drosmīgākie pat laisties peldus mazajā dabas “baseinā”. 

Pēc nelielā, bet ainaviskā loka purvā atpakaļceļam iesakām izvēlēties ne to pašu iemīto meža stigu, bet izmest atļauto loku pa citu iespējamo ceļu – mežonīgāku un dabiskāku maršrutu.

Vietām dabas taka izklāta ar koka laipām ar margām, citviet mitrākās vietās ir koka tiltiņi, bet vēl citviet – šķeldas kaisīts ceļš. Taka veicama arī ar bērnu ratiem, ja ir duka šur tur tos arī uznest pa kāpņu posmiem un ja nav bail mazliet pabuksēt mitrākās vietās, uzmetot kādu dubļu piku. Daudzveidība viena pārgājiena robežās garantēta.

Lai to paturpinātu, var izvēlēties vēl kādu citu no 11 takām.

Iegrimt ainavā Lietuvā

Dodoties Lietuvas virzienā kaut vai piektdienas vakarā, var nonākt Biržos, lai pavadītu tur nedēļas nogali: pilsētā var klejošanas maršrutā iekļaut koka gājēju tiltu vairāk nekā puskilometru garu un 2,45 m platu, turklāt nevis pār upi, bet gan pār Širvēnas ezeru. Tā ir vecākā mākslīgā ūdenskrātuve Lietuvā, savulaik tapusi, veidojot aizsardzības taktiku. Mazajiem ceļotājiem un našķu mīļiem arī sestdienas rītā ir vērts iegriezties vietējā ceptuvē “Biržu Duona”, kur uz kārā zoba var likt ne tikai smalkmaizītes, bet pat franciskos makarūnus visās varavīksnes krāsās, turklāt par demokrātisku cenu.

Taču neparastākais dabas dārgakmens slēpjas ārpus pilsētas, tās apkaimē – Kirkilu ciemā, astoņu kilometru attālumā augšup no Biržiem. Tās ir par karsta kritenēm dēvētās 9000 dobes zemē, kas veidojušās, apakšzemes ūdenim zemes dzīlēs izskalojot šķīstošos ģipša, kaļķakmens, dolomīta, krīta un sāls slāņus.  Vienkopus visuzskatāmākā vieta šai dabas parādības vērošanai ir Kirkilu ainavas liegums, kas ir aktīvā šīs parādības teritorija.

Te ir aplūkojami Kirkilu ezeri – daudzas no kritenēm iegruvušas dziļāk par gruntsūdens līmeni, pārtopot par teju 30 maziem ezeriņiem, kuri vasarās mēdz pat iekrāsoties dažādās krāsās, veidojot ne vien Baltijas reģionam unikālu ainavu, bet ar ezeros sastopamo zaļo un purpura sērbaktēriju kolonijām unikālu pat visā Eiropā.

Ezeru pasakainību vislabāk var novērtēt, uzrāpjoties neparastas  arhitektoniskās formas novērošanas tornī. No tālienes atgādinot pusmēnesi, tuvumā – grimstošu vai zemē iespraustu kanoe laivu, novērošanas tornis 30 metru augstumā mazajiem ceļotājiem būs aizraujošs rotaļlaukuma aizvietotājs, bet foto un skatupunktu cienītājiem – fotogēnisks objekts.

Šai tornī izbūvētas vairākas skatu platformas - neierastos leņķos, ar amfiteātra tipa soliņiem, ļaujot šo izvēlēties par ainavisku sviestmaizes apēšanas vietu vai atpūtas punktu kāpienā augšup vai lejup. Gar miniatūrajiem, bet vietām līdz pat 11 metrus dziļajiem ezeriņiem ved pastaigu taka. 

Ja peldēties šais ezeros neviens nemudina, tad kādā lielākā karsta kritenes bedrē iekāpt gan ir iespēja kā maziem, tā lieliem. Tad jādodas trīs kilometrus uz rietumiem no Biržiem, kur atrodas Karajimišķu ainavas liegums: visblīvākā karsta kriteņu skaita teritorija. Ar lielākās karsta kritenes titulu lepojoties “Govs ala” jeb “Karves ola”.

Tā ceļotājus sagaida ne vien ar piltuvveida bedri, bet pat ar akmenī veidotu govs “pieminekli”, godinot nostāstos piesaukto govi, kura savulaik iebrukusi zemē, virspusē atstājot vien ķēdes galu.  Tiešām, bedrē, kurā var iekāpt pa koka trepēm, ir arī vaļējs caurums, pieci atzari ar alām un caurumiem un pat nepilnus divus metrus dziļš ezeriņš. Alu pētnieki jeb speleologi apgalvo, ka aptuveni 200 gadus vecā ala turpina dzīvot un aktīvi mainīties gan garumā, gan formā.  “Govs alas” apkaimē ir arī vairākas citas karsta kriteņu radītas bedres, taču lielākais piedzīvojums te ir iespēja pašam iekāpt šai dabas jokā, sajūtot to, kā ar katru soli dziļāk zemes dzīlēs top vēsāks (lieti noderēs siltāka jaka mazajiem).

Zaļais padoms!

Ceļo lēni. Izvēlies galapunktu un izpēti visu, kas atrodas tā rādiusā, netraucoties uz nākamo punktu. Tas ļauj iedziļināties vietējā unikalitātē, labāk iepazīt tās izpausmes un ciešāk iekadrēt skatus savās atmiņu “datnēs”.

Saistītie raksti
Vecāki un bērni
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti