Ģimenes studija

Nesavtīgs darbs sabiedrības labā ir arī mūsdienu jauniešu vērtības

Ģimenes studija

Mediju pratība - kā jauniešiem atšķirt īsto informāciju no viltus ziņām

Kauliņu ģimenei atgriezties no Briseles Latvijā bijusi iekšēja nepieciešamība

Trīs bērnu ģimene: Mēs gribējām atgriezties Latvijā. Tā ir mūsu vieta

Baiba un Dzintars Kauliņi sešus gadus dzīvoja Briselē, bet tagad viņu un arī viņu trīs bērnu – Gustava, Ramonas un Alberta – ikdiena rit Skrīveros. Lēmumu atgriezties Baiba Kauliņa raksturo kā iekšēju nepieciešamību.

Atgriešanās – ar sirdi pieņemts lēmums

“Mēs gribējām atgriezties Latvijā, un tā ir mūsu vieta. Tas ir galvenais, kāpēc mēs šeit esam. Daudzus izbrīna šāda atbilde, bet mēs to esam caur sirdi sajutuši,” sarunā Latvijas Radio raidījumā “Ģimenes studija” atzīst Baiba.

Viņa stāsta, ka labi apzinājušies, ka Briselē ir uz laiku, turklāt tas enerģijas daudzums, ko saņem Latvijā, ir cits nekā Beļģijā, pat ja tā ir labklājības zeme.

“Sajutām, ka Latvijas daba un vide mums ir tuvāka, pat ja tas nozīmēs ienākumu kritumu uz kādu laiciņu,” stāsta Baiba.

“Tas, ka mēs varam dzīvot šeit, nozīmē, ka man var būt darbnīciņa, varam rušināties, stādīt kokus, bērni var iet ārā šūpoties, paši doties uz skolu un un dārziņu,” gandarīts ir Dzintars. “Mums ir, kur izstiept rokas, tas vienmēr ir līdzsvars starp ieguvumiem un zaudējumiem.”

Dzintara darbdienas rit Rīgā, darbā ministrijā, ģimenes ikdiena vairāk Skrīveros, kur Gustavs mācās skolā un Ramona apmeklē bērnudārzu, nepilnus divus gadus vecais Alberts ir kopā ar mammu mājās. Ikdienas maršrutā ir iekļauta arī Koknese un Aizkraukle, kur bērni apmeklē pulciņus.

Dzintars stāsta, ka izvēli par labu dzīvei Skrīveros noteikuši arī ekonomiskie apsvērumi – trīs bērnu ģimenei īrēt dzīvokli Rīgā būtu daudz dārgāk.

Dzintars: Mēs mācāmies, kā kopīgi aizstāvēt šo valsti

Lēmums atgriezties Latvijā ģimenei bijis izsvērts un pārdomāts, tāpat kā vairāki viņu lēmumi, arī Dzintara lēmums pievienoties Zemessardzei. Ir lietas, kas jādara, viņš uzskata, atsaucoties uz nesenajiem notikumiem Ukrainā.

“Tie nav vikingi, tās nav viduslaiku cīņas, arī ne Otrais pasaules karš, tas ir burtiski tagad un tepat. Nozīmīgākais jautājums, ko uzdevu sev - ja kaut kas tāds vai līdzīgs notiktu pie mums, vai es sēdētu malā vai iesaistītos? Sev atbildēju, ka iesaistītos, tad savukārt ir loģiski uzdot nākamo jautājumu, ko es varētu izdarīt. Lai varētu saprast, kā sistēma strādā, ir jābūt pamatzināšanām. Nesaku, ka katram ir jābūt tādam, kā rāda filmās. Katram ir jābūt gatavam aiziet palīgā, tāpēc ir jāzina pamatlietas un tas jāstāsta skolās, universitātēs,” pārliecināts Dzintars.

Mācībām viņš velta dažas nedēļas nogales gadā, apgūstot lietas, kas ir noderīgas, kas pašam svarīgas. Turklāt Dzintars ir gandarīts, ka Zemessardzē nav jāpiedalās tikai jauniem un sevišķi spēcīgiem cilvēkiem, iesaistīties var gandrīz jebkurš, jo uzdevumi ir atšķirīgi.

“Mēs mācāmies, kā kopīgi aizstāvēt šo valsti, ne kā kļūt par izcilnieku,” norāda Dzintars.

Baiba bilst, ka atbalsta vīra lēmumu un pat lepojas ar viņa izvēli, jo viņš dara to, par ko daudz domājis. Ja tētim ir mācības, viņa ar bērniem mēdz doties pastaigāties pa dabas takām vai uz orientēšanās sacensībām, uz viņas dzimto pusi Carnikavu, vai vienkārši dzīvojas mājās. Vienīgi nav patīkami, ja mācības iekrīt kādos svētkos.

Piecgadnieces vēlējums Latvijai - nestrīdēties ar gadalaikiem

Svētku nedēļā mudināti aizdomāties par patriotisma sajūtu, Baiba piemin savu izvēli atgriezties Latvijā, bet Dzintars aicina izvērtēt vēl daudzus citus jautājumus.

“Es nemēģinātu skatīt sarežģītus un daudzšķautņainus jēdzienus. Tas ir grūti izvērtējams, bet ikviens var uzdot sev jautājumus, un tad var iegūt vienkāršākas atbildes,” analizē Dzintars. “Vai mēs paši vēlamies noteikt noteikumus, pēc kuriem dzīvojam, vērtības, kuras mums svarīgas. Vai vēlamies justies brīvi un nejusties lieki. Ja uzdodam šādus jautājumus, kas būtu ietverami patriotisma jēdziena konceptā, šīs atbildes daļēji rod atbildi uz sākotnējo jautājumu.”

Savu domu viņš turpina arī vēlējumā Latvijai dzimšanas dienā, norādot, ka svarīgi ir saprast, ko mēs darām kopā.

"Svarīgi saprast, ka mēs to darām kopā. Pat ja ikdienā esam konkurenti par stāvvietu pie veikala. Ko mēs kā pilsoņi kopīgi lemjam un rīkojamies.

Otrs – vārdi ir viens, rīcība - otrs, dzīvē ietekme ir tieši rīcībai. Attiecīgi gausties, ka viss ir slikti un pašam nekā nerīkoties, ir muļķīgi. Ja vēlamies, lai dzīve kļūtu labāka, vienīgā lieta, ko varam darīt, ir rīkoties,” uzskata Dzintars.

“Patriotisma sajūta ir mūsu sajūtā, kāpēc mēs atgriezāmies,” uzskata Baiba. “Draugiem mēdzu stāstīt – sajūta ir tāda: kādu laiciņu dzīvo, it kā viss ir labi, bet kaut kas nav līdz galam...

Tad atbrauc uz Latviju, izkāp no lidmašīnas, ievelc gaisu, un ir sajūta, ka esi telefons, kas pielikts pie vada un sāk lādēties. Latvijas laikā uzlādējies ar savu sajūtu un enerģiju, ka te ir tava vieta un mājas.”

Baibas vēlējums ir ļaut cilvēkiem pašiem apzināties, ka paši esam tā Latvija, pašiem caur savu dzīvi izdzīvot izmaiņas, ko vēlas apkārtnē, un neprasīt no citiem to, ko neesi gatavs izdzīvot pats.

Piecgadniece Ramona Latvijai dzimšanas dienā novēl neslimot un nestrīdēties ar gadalaikiem, bet astoņus gadus vecais Gustavs vēl veiksmi un, lai nebūtu problēmu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vecāki un bērni
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti