Vecākā brāļa svars, pasaulē nākot, bija 910, bet jaunākā – vien 732 grami. Turklāt otro reizi priekšlaikus dzimušā mazuļa paaugšanās mēneši slimnīcā bija jāaizvada jau kovida ērā, kad jebkādi fiziski kontakti ar ārpasauli bija pilnībā neiespējami.
Aiva atceras – sākoties sarežģījumiem, nonākusi slimnīcā, no turienes izkļuva tikai pēc pieciem mēnešiem. Lielāko daļu no šī laika, piemēram, vecāko dēlu, tobrīd četrgadnieku, nemaz nesatiekot. Tam cauri tikt bija iespējams, tikai nemitīgi trenējot savu prātu, lai no tā padzītu visas sliktās domas un draudīgās prognozes, atzīst vecāki. Domāt tikai labo, tikai noturēties – tā viņi divreiz izdzīvojuši šos trauslākos, bīstamākos brīžus savu bērnu dzīves sākumā, un šobrīd joprojām uzsver, ka galvenais ir ticēt pat neticamajam, jo brīnumi patiešām ir iespējami. Šobrīd viņiem tādi ir divi – Jēkabam jau pieci gadi, Gustavam – pusotrs gads.
Jānis saka – mums ir unikāla mamma, uz rokām vien nēsājama!
Kļūt par vecākiem bijis abu apzināts lēmums, bet, protams, neviens nevarēja iedomāties, ka Jēkabs ieradīsies pasaulē jau 25. grūtniecības nedēļā.
"Nevarēju iedomāties, ka var tik ātri būt priekšlaicīgas dzemdības. Veda uz slimnīcu, neko nepaskaidroja īpaši. Tas bija šoka brīdis, kad dakteris pateica, ka būs jādzemdē," atminas Aiva.
Jau vēlāk viņa uzzināja, ka tādu bērniņu ir daudz. Izrādās Aivas organismā bijusi infekcija, kas ierosina dzemdības. Zāles nelīdzēja, un bija jādzemdē.
Jānim ir savs stāsts, kā viņu nav laiduši Dzemdību namā, jo vajag taču rentgenu. Jā, tik laicīgi rentgens vēl nebija sagatavots, taču viņš atradis, ka to ātri var uztaisīt Gaiļezera slimnīcā, un viņu tad arī nakts vidū ielaida Dzemdību namā pie Aivas.
Jānis atminas, ka ārstu darbības un skatieni viņam jau raisījušas domas, ka rezultāts ir skumjš. Turklāt ārsti nav bijuši sevišķi runātīgi, lai atbildētu uz satrauktā tēta jautājumiem.
Vispirms palātā viņš mierinājis Aivu, kad mediķi viņu sūtījuši mājās, nav licies mierā, meklēja, lai noskaidrotu, kas ir noticis. Līdz nonācis vietā, kur ir priekšlaicīgi dzimušo bērniņu inkubatori. Daktere ļāvusi viņam aplūkot dēlu, bet Jāņa galvā vēl arvien ir bijusi doma, ka viņš ir nedzīvs. Līdz puika sakustējies!
"Man viss salikās, pat tagad tirpiņas iet cauri. Iedomājies es biju [sliktāko], ka tā ir sanācis, beigās es stāvu naktī pie inkubatora un ieraugu savu mazuli – plaukstas lieluma bērnu," atminas Jānis.
Pirmos trīs savas dzīves mēnešus Jēkabs auga Bērnu slimnīcā. Kamēr puika bija inkubatorā, Aiva katru rītu brauca uz slimnīcu un vakarā mājās, mēnesi abi pavadījuši kopā palātā, tad Jānis braucis katru vakaru ciemos pie savējiem.
Aiva stāsta, ka visādi centusies nelaist klāt drūmās domas, bet bijušas arī dienas, kad visu laiku raudājusi, it sevišķi redzot, ka citiem blakus ir vēl grūtāk un sliktāk. Ārsti arī teikuši, lai uz visu raugās reāli, jo iznākums var būt visāds.
Kad pieteicās Gustavs, bijis uztraukums par to, kā būs. Ārsti Aivai teikuši, ka ne vienmēr atkārtojas sliktais scenārijs un pārbaudes būs biežāk. Bet atkal bijusi tā pati situācija – ir nenoskaidrota infekcija un bērns jau gribējis dzimt. Vispirms Aiva pavadījusi četras nedēļas slimnīcā uz saglabāšanu, tad 24. grūtniecības nedēļā bija dzemdības.
Jānis atzīst, ka bijis smagi mirklī, kad ārsti lēmuši, ka nevar izglābt tik mazu bērniņu, ka jāsamierinās ar notiekošo. Pagāja brīdis un tomēr teica, ka mēģinās, dos iespēju dzemdēt. Bija smagi, bilst Jānis.
Aiva ir gandarīta, ka šajā reizē nav bijusi neziņa, daktere pati visu izstāstījusi par Gustavu.
"Dažbrīd likās, ka vieglāk, jo visu zini, dažbrīd bija grūtāk, jo piezogas dažādas domas," vērtē Aiva.
Paralēli satraukumam par Gustavu visiem četriem pārbaudījumus uzlika kovida laika ierobežojumi, kad Jānis nevarēja apciemot Aivu slimnīcā. Vienīgo reizi Gustavu viņš uz 10 minūtēm saticis dienu pirms tam, kad pateica, ka Bērnu slimnīcā nedrīkstēs nākt apmeklētāji. Pēc tam tētis ar dēlu tikās pēc trim mēnešiem.
Jēkabam abi bija blakus, Gustavu kā padomju laikos rādīja tētim pa logu.
"Sajūta, ka ir bērns, bet tālu projām, nevari ne rokā paturēt, ne pieglaust. Bija traki," neslēpj Jānis.
Kopumā Aiva slimnīcā pavadījusi piecus mēnešus no septembra līdz februārim. Tikmēr Jēkaba ikdiena turpinājās ar tēti mājās. Aiva vērtē, ka slimnīcā pavadītais laiks bija radījis plaisu attiecībās ar vecāko dēlu, bet viņa ir gandarīta, ka Jēkabs brāli ļoti mīļojis, kad atbraucis mājās, ļoti gaidījis.
Tagad, atskatoties uz pieredzēto un pārdzīvoto, Aiva un Jānis atzīst, ka ir priecīgi un laimīgi, redzot, kā puikas aug un attīstās. Bija tā vērts tam iziet cauri, abi uzskata.
Jānis stāsta, ka Jēkabs ir kautrīgs, viņa uzticība ir jānopelna. Arī maziņš viņš visiem nav smaidījis. Jēkabam ir laba humora sajūta un viņš ir lielais paraugs Gustavam. Bet Gustavs ne par vienu tā nepriecājas, kā par lielo brāli.
Aiva papildina, ka arī Gustavam ir laba humora izjūta, viņš visādus jociņu izspēlē, un spēj tik skatīties, kā viņš aug un attīstās, un kļūst arvien patstāvīgāks.
Aiva par pieredzēto atklāti stāsta "Instagram" kontā. To izvēlējusies darīt, jo informācijas ir maz un ir jādalās ar šādiem stāstiem.
