Vecāku būšana. Pirmais gads portretos
Galerijā “Istaba” atvērta Elīnas Brasliņas zīmējumu izstāde “Vecāku būšana. Pirmais gads portretos”. Izstāde tapusi balstoties uz biedrības “My First Year Too” veidoto saturu sociālo mediju platformā Instagram.
Lsm.lv publicēs 14 mammu stāstus ar Elīnas Brasliņas zīmējumiem
Pēdējā gada laikā par to, ka krupītim ir salīkusi muguriņa, esmu nodziedājis apmēram sešus tūkstošus reižu.
Aprēķins ir tāds: Viss “Aiz kalniņa dūmi kūp” man prasa pusotru minūti (vakar ar hronometru nomērīju). Lieku čučēt es apmēram pusotru stundu, no kuras pirmās 45 minūtes lasu grāmatu, bet otrās dziedu. Tātad vienā vakarā ap 30 reižu es tieku no “aiz kalniņa” līdz “brangu alutiņ”, visus sešus timbakus ieskaitot. Ja atmiņa neviļ, apmēram pirms 200 dienām viņi pārgāja uz to, ka nekas cits – lāča bērni, jūriņ prasa, seši mazi bundzenieki, āzīti manu, āvu, āvu baltas kājas, u.c. – kas līdz tam bija derējis, tomēr vairs neder. Tā man sanāca tās 6000 salīkušās muguriņas. Izņemot tās reizes, kad aizdomājos un nejauši nodziedās, ka sakumpušas.
Un ap šo vietu ir pilnīgi skaidrs, ka šis uzdevums – uzrakstīt “My First Year Too” – ir slazds.
Ja teikšu, ka esmu kaifā no šiem ikvakara timbakiem, tad man pārmetīs, ka blefoju. Ja teikšu, ka būtu labāk dzīvē izticis bez tiem – aizrādīs, ka tādam bezatbildīgam nīkulim, kas nevar bērniem pat dziesmiņu padziedāt, nevajag tad tos bērnus radīt.
Un tas ir par visu. Timbaki jau ir tikai viena ilustrācija desmitiem citu ikdienas pienākumu – saģērbt, izģērbt, pabarot, aprunāties, palasīt priekšā, iet vannā, nomazgāt kaku mazākajam, nomainīt piečurātu palagu vecākajam, pusstundu mierināt vidējo, kas histērijā brēc, jo pats gribējis pieliet pienu brokastu pārslām, ar smaidu paciest, ka cirka spēlē tiek viltots metamkauliņa rādījums, lai visu laiku būtu sešinieks, pacietīgi iemācīt mīt pedāļus, katru dienu atbildēt uz bezgalīgu skaitu “kāpēc”, ārstēt, kad saslimuši, sapakoties, kad ceļojumi, u.t.t.
Un tomēr joprojām tā ir tikai neliela daļa no tā, kas jādara vīrietim, kurš paņēmis bērnu kopšanas atvaļinājumu situācijā, kad ģimenē aug četrgadnieks, divgadnieks un tiem pievienojas jaundzimušais.
Tāpēc šis ir slazds. Jo precīzas ainas dēļ nedrīkstētu radīt sajūtu, ka to pienākumu ir mazāk, bet stulbā kārtā, jo tu vairāk tos uzskaiti, jo vairāk liekas, ka tu par kaut ko sūdzies. Bet es ne par ko nesūdzos, goda vārds.
KONTEKSTS:
Šovasar publiskajā telpā ar sparu uzvirmoja diskusijas par topošo māmiņu piedzīvoto vardarbību Latvijas dzemdību iestādēs. Sieviešu pieredžu stāsti lika secināt, ka vardarbība ir klātesoša. Savus stāstus par pieredzi dzemdībās sabiedriskajiem medijiem uzticēja arī vairākas māmiņas, piemēram, Linda, kura ārstiem pārmet neprofesionalitāti, kas noveda pie smagām sekām. Savukārt Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) Ētikas komisijas priekšsēdētāja vietniece un psihoterapeite Gunta Andžāne pastāstīja, ka sūdzību skaits par personāla attieksmi dzemdībās arvien pieaug.
