Bieži vien dažādas konfliktsituācijas uzjundī, gan svētkiem gatavojoties, gan sanākot kopā ar ģimeni, gan arī pēc svētkiem, kad kaut kas nav izdevies tā, kā kāds bija cerējis. Tās ir normālas un visai biežas situācijas, uzsvēra abi speciālisti.
"Ziemassvētku laiks uzjundī gan emocijas, gan atmiņas no bērnības. Tas pats par sevi paredz, ka tagad būs mīlīgi, jauki, sirsnīgi. Tad, kad tā dzīves realitāte tam neatbilst, daudzos gadījumos tas ir ļoti nepatīkams pieredzes mirklis," atzina Paičs.
"Tas ir vispārzināms fakts, ka Ziemassvētki ir stresains laiks, un man jau liekas, ka stresa situācijas jebkurā gadījumā padara mūs jūtīgākus. Vienam tas būs par to, ka es esmu viens pats. Otram par to, ka manas attiecības nav tādas, kādas es gribētu.
Katrā ziņā es tiešām domāju, ka ir tas uzstādījums, ka Ziemassvētki ir tādi ģimeniski svētki, ka tajos būtu jābūt kopā, un varbūt tas ir tas īstais izaicinājums, ka reizēm tas neizdodas tā, kā gribētos," viņš vērtēja.
Meluškāne piekrita, norādot, ka spriedzes apstākļos aktualizējas arī citas problēmas, kas ar konkrētajiem svētkiem nemaz var nebūt saistītas.
"Tad, kad jāpošas Ziemassvētkiem, tas pats par sevi rada stresu, un pat tad, ja attiecības ir labas, tas var pacelt, aktualizēt lietas par to, kā risinām domstarpības, kā vienojamies par to, cikos sāksim un kurā mājā, ko darīsim – tas viss var būt izaicinoši," viņa atzina.
Ja attiecības ar kādu ģimenes locekli vai vecākiem visa gada garumā ir bijušas kā pa celmiem, tad tikai retos gadījumos tiešām izdodas piedzīvot skaisto mirkli kā Ziemassvētku filmās – svētkos visiem sanākt kopā, visu atrisināt un izrunāties.
"Lai cik mums būtu ideāla vai brīnišķīga ģimene, mēs ne vienmēr varam piedzīvot to, ko gaidām.
Bet, ja sirdī ir mīlestība, es domāju, ka ir ļoti daudz un dažādu veidu, kā to varam izrādīt. Un nav viena pareizā veida, nav viena pareizā modeļa," uzsvēra Meluškāne.
"Mēs visi esam cilvēki. Atļaušos Ziemassvētku priekšvakarā arī atsaukties uz šo slaveno kristietības apgalvojumu, ka tāds egoisms vai grēcīgums, kā mēs varētu šodien to saukt, ir tiešām cilvēkiem raksturīgs, un tam ir savi iemesli. Tie mūsu vecāki ir tādi, kādi viņi ir, jo viņiem ir savi stāsti un viņu vecāku stāsti," piekrita Paičs.
Viņš ieteica katram pašam izvērtēt savu emocionālo pašsajūtu un savas robežas, kuras svētkos šķiet pieņemamas vai tieši otrādi – būs par daudz. Tāpat svarīgi neaizmirst, ka ne visiem ir prasmes vai vēlme risināt problēmas, reizēm laiks prasa ieturēt zināmu distanci.
"Man patīk metafora, ka cilvēks ir tāda kā māla pika. Tad, kad mēs esam bērni, tas māls ir vēl tāds mīksts, ūdeņains, un katrs iespiediens, pieskāriens tajā atstāj ļoti dziļas pēdas. Tad, kad mēs kļūstam ar gadiem vecāki, mēs sākam sažūt ne tikai tādā fiziskā nozīmē, bet arī kā tā māla pika," stāstīja Paičs.
"Jo tas māls ir sažuvušāks, jo tas mazāk ir spējīgs mainīties. Reizēm tad mums ir jāizrāda tā emocionālā inteliģence visaugstākajā pakāpē, lai ar cilvēkiem, kuri fundamentāli vairs nemainīs savu personības struktūru, lai tomēr ar viņiem varētu sadzīvot un piedzīvot prieku," viņš ieteica.
