Stāsti

Lapiņu ģimene: Laiks ar bērniem nav jāmeklē, vienkārši jāvēlas to izmantot

Stāsti

Šķīrusies četru bērnu māte: svarīgi savu bērnu cienīt jau no ieņemšanas brīža

Tellgrēnu ģimene: Bērnība ir tikai vienreiz, tāpēc vecākiem ir ļoti svarīgi būt blakus

Tellgrēnu ģimene: Bērnība ir tikai vienreiz, tāpēc vecākiem ir ļoti svarīgi būt blakus

Šodien turpinās jau trešā labdarības maratona „Dod pieci!” diena un trīs dīdžeji – Toms Grēviņš, Magnuss Eriņš un Marta Grigale - turpina atskaņot dziesmas par ziedojumiem. Labdarības maratons "Dod pieci!" šogad runā par vajadzību veltīt vairāk kvalitatīva laika bērnam, tādēļ mēs turpinām uzklausīt dažādu vecāku stāstus par to, kā tie spēj atrast laiku ģimenei un bērniem. Lindas un Pītera Tellgrēnu ģimenē aug divi bērni, no kuriem viens ir ar īpašām vajadzībām, tāpēc ģimenes kopā būšana, lai spētu izprast dēla vajadzības, ir vēl jo vairāk nozīmīga. Ģimenē nav noteikts vecāku un bērnu laiks, bet viss tiek darīts kopīgi, un vecāki ir pārliecināti - ja bērni ir prioritāte, tiem laiku atrast var vienmēr.


Pīters un Linda Tellgrēni ir vecāki diviem dēliem. Gustavam ir astoņi gadi, bet Mārtiņam pieci. Ģimenē aug bērniņš ar īpašām vajadzībām. Gustavam ir autiskā spektra traucējumi, un astoņgadīgais zēns nerunā.

„Līdz ar to tā mūsu vecāku loma...

mēs esam izgājuši cauri vēl īpašākai un atšķirīgākai pieredzei, kas mūs ir iemācījusi būt vēl elastīgākiem, savā ziņā vēl vairāk saista, jo nerunājošs bērns ir izaicinājums, es domāju, jebkuram vecākam. Bet es domāju, savā ziņā tas mūs ir padarījis stiprākus un vēl vairāk sajust bērnus ar tādu sesto maņu,” uzskata Linda.

Abi vecāki ir strādājoši. Viņu ritms gan atšķiras, jo Pīters ir programmētājs, bet Linda, kā saka pati – brīvmāksliniece, kas strādā ar ēdienu. Linda pati plāno savu darbu, bet Pīteram ir pilna laika darbs.

„Mans darbs paņem daudz laika, bet es daļēji strādāju no mājām, kas man ļauj būt daudz elastīgākam un būt kopā ar bērniem daudz vairāk nekā tad, ja es strādātu biroja darbu,” stāsta Pīters.

Tomēr savs izaicinājums Pīteram ir arī tas, ka ofiss bieži vien ir arī mājas. Bērni gan ir iemācīti, ka brīdī, kad tētis ir aiz durvīm un strādā, viņu traucēt nedrīkst.

„Bet, kad beidzas darbs, durvis atveras un tētis var iet spēlēties, pavadīt laiku kopā,” stāsta Linda.

Un laika pavadīšana ar bērniem Tellgrēnu ģimenē izpaužas kā kopīga darbošanās. Ģimenē nav bērnu laiks un pieaugušo laiks, bet viss tiek darīts kopā.

„Piemēram, mana aizraušanās ir ēst gatavošana, tad bērni piedalās virtuves darbos, tāpat dārzā, tas gan vairāk ir omes lauciņš. Mēs ejam ārā pie dabas, mēģinām pavadīt laiku,” stāsta Linda.

Bet tētis mēģina bērnus iesaistīt praktiskos darbos – kaut ko labot, veidot. Pīters gan smejas, ka pēdējā laikā visbiežāk kopā sanāk būvēt tikai kaut ko no lego, bet tāpat bieži mēģina veikt kādus praktiskus darbus privātmājai.

Linda uzskata, ka vēl viena lieta, kas ģimenei palīdz vairāk laika veltīt kopā būšanai, ir tā, ka viņiem nav televizora.

„Mēs neskatāmies televizoru, līdz ar to tā daļa mums atkrīt. Toties mūsu ģimenē ir ēdamgalds. Un mūsu tās kopīgās maltītes arī ir tas laiks, kas ir ļoti foršs, kvalitatīvi pavadāms laiks,” stāsta Linda.

Linda arī uzsver, ka ir ļoti viegli par prioritāti uzskatīt lietas, kas ir steidzamas, bet bieži vien bērni tajā apziņā nav steidzama lieta, tāpēc var atbīdīties otrajā plānā. Tomēr būt kopā ar viņiem ir svarīgi.

„Bērni ir mazi vienreiz, otrreiz viņiem bērnības nebūs, tāpēc man liekas, ka vecākiem ir ļoti svarīgi būt blakus. Un noteikt sev šo prioritāti atrast to laiku, veltīt tās minūtes, stundas,” uzskata Linda.

Linda saka, ka ir bijusi abās pusēs – gan aizņemtā mamma, gan tā, kas bērniem var veltīt pietiekami daudz laika. Kad dzima Gustavs, viņa bija tipiska karjeras sieviete. Strādāja Briselē. Atgriezās darbā, kad bērnam bija tikai pieci mēneši, jo tādi bija darba nosacījumi. Dēlu pieskatīja omīte, kas arī bija pārvākusies uz Beļģiju.

„Bet es to ļoti pārdzīvoju. Es jutos slikta mamma savā ziņā, es domāju, mammām tā ir pazīstama sajūta – vainas apziņa. Un tad, kad man piedzima otrais bērniņš, kas bija Latvijā, es zināju, ka šādu scenāriju es neizvēlēšos. Tas bija tas brīdis, kad es aizgāju no ofisa darba, no šīm astoņām stundām birojā, un pārgāju uz šo brīvo režīmu. Tas, protams, bija bailīgi. Tas bija arī finansiāli tāda nestabilitāte un nesaprašana, kā tas viss izvērtīsies. Bet es zināju, ka gribu būt ar ģimeni. Un es gribu to darīt 100% tajā brīdī,” atceras Linda.

Linda arī ir pārliecināta, ka nav svarīgi, cik daudz laika velta bērniem, bet tas, cik tas ir kvalitatīvi pavadīts.

„Jo tas, ko bērns vēlas, - mūsu uzmanību. Un tas, ka mēs šo uzmanību nedalīti veltām. Tāpēc mums ir pieņemts, ka mēs pavadām laiku arī viens pret vienu ar bērnu. Mēs ejam kopā, mamma ar vienu puiku, tētis ar vienu puiku, jo tas arī ir būtiski bērnam, ka ne tikai abi vecāki, bet viņš arī viens ir kopā. Un man ir ļoti svarīgs šis laiks un veidot šīs kopīgās bērnības atmiņas, ka mamma tur ir bijusi un tētis tur ir bijis blakus. Nevis viņi visu laiku skrienoši un darbus daroši,” stāsta Linda.

Viņa arī ir pārliecināta, ka, jo mazāks bērns, jo viņam vairāk vajag vecākus. Linda atzīst, ka arī viņiem ģimenē viss nav ideāli, viņi tāpat strādā, tāpat ir lietas, kas jāizdara, tāpēc vienmēr varētu laiku bērniem veltīt vēl vairāk. Bet viņi vismaz cenšas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vecāki un bērni
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti