Covid-19 situācijas ietekme uz pirmsskolēniem
“Lsm.Lv.” rakstu sērijā izzinās Covid-19 situācijas sekas bērniem līdz skolas vecumam, apkopos ekspertu viedokļus par šīs situācijas ietekmi uz bērna emocionālo attīstību, publicēs speciālistu ieteikumus vecākiem.
ĪSUMĀ:
- Piecus sešus gadus veciem bērniem bērnudārza apmeklējums obligāts, bet izglītības saturs tiek nodrošināts arī mājās palicējiem.
- Piecu sešu gadu vecums tiek dēvēts par bērnības pusaudzību.
- Attīstībā ienāk vajadzība pēc draugiem, draudzēšanās, attiecību veidošanas ar citiem, ne tikai ģimenes locekļiem.
- Attālināto mācību laikā arī sešgadnieku vecāki vērsušies pēc palīdzības par pozitīvas disciplinēšanas metodēm, saskarsmes grūtībām, ar interneta drošību saistītiem jautājumiem.
- Šobrīd nevar izvērtēt bērnu sagatavotību skolai zināšanu jomā, bet ne mazāk svarīga ir bērna psiholoģiska sagatavošana skolai.
Turpinot rakstu sēriju par Covid-19 radīto ierobežojumu ietekmi uz pirmsskolas vecuma bērniem, LSM.lv redakcija skata piecu sešu gadu vecu bērnu psiho emocionālo stāvokli ietekmējošos faktorus.
Pirmsskolas izglītība
Pieci seši gadi ir vecums, kad parasti visi bērnudārzos netikušo bērnu vecāki uzelpo: piecu gadu vecumā bērnam vieta bērnudārzā jānodrošina obligāti.
Latvijā likums nosaka, ka, sākot ar piecu gadu vecumu, bērna pienākums ir bērnudārzā sagatavoties skolai.
Skaidro izglītības kvalitātes valsts dienests: “Bērnu sagatavošana pamatizglītības ieguvei ir obligāta, un bērni to apgūst no piecu līdz septiņu gadu vecumam. Pirmsskolas izglītības kārtību regulē Vispārējās izglītības likums, kura 22. pantā noteikts, ka pirmsskolas izglītības programmu var īstenot gan pirmsskolas izglītības iestādē vai citā izglītības iestādē, gan ģimenē.
Ja pirmsskolas izglītības programma tiek īstenota ģimenē, vecākiem būtu jālūdz metodiskā palīdzība, kuru var saņemt vai nu pirmsskolas izglītības iestādē, vai pašvaldības pirmsskolas izglītības konsultatīvajā centrā. Savukārt noteikumus par uzņemšanu pirmsskolas izglītības iestādē izstrādā katra pašvaldība, tādēļ informāciju par iespējām pārtraukt izglītošanos uz laiku, kā arī citiem jautājumiem, kas saistīti ar pirmsskolas izglītības iestādes apmeklēšanu, var sniegt izglītības iestādes vadība vai pašvaldības izglītības speciālisti.”
Tik tālu viss ir skaidrs, bet Covid-19 laiks radīja iepriekš nebijušu precedentu – daudziem vecākiem bija iespēja un viņi izvēlējās bērnu ilgstoši nevest uz izglītības iestādi.
Turpina sešgadnieka mamma Simona Čaupala: “Pirmajā Covid-19 vilnī, jau pirms ārkārtas situācijas izsludināšanas, pārtraucu vest dēlu uz bērnudārzu. Pirmdienās audzinātāja whatsapp lietotnē sūtīja nedēļas kopējo tēmu, uzdevumus. Esmu pateicīga audzinātājām, kas domāja kontekstā, piemēram, sporta uzdevums bija palīdzēt mammai mājas uzkopšanā. Apmēram divas nedēļas pirms Lieldienām katru darbdienas rītu sāka publicēt video youtube, arī šie video saturēja konkrētus uzdevumus.”
Vaicāta, kā veicās ar darbu organizāciju un izpildīto darbu nosūtīšanu atpakaļ audzinātājai, Simona stāsta, ka darbu iesūtīšana nebija obligāta, taču darbi tika uzdoti tā, lai bērns pats vēlētos to darīt.
“Bērnu darbiņi tika iekļauti ikdienas video, bērni tika paslavēti par paveikto, tas man kā mammai atviegloja attālinātās apmācības darbu, jo man nebija bērns jāpārliecina, ka vajag mācīties, viņš to darīja ar prieku,” saka Simona.
Saskaņā ar šīs māmiņas teikto, lielākā daļa bērnu dēla grupiņā turpināja apmeklēt bērnudārzu, bet uzdevumi tāpat tika gatavoti arī tiem, kas palika mājās. Šī māmiņa strādāja attālināti un, pateicoties saprotošai priekšniecībai, rīta cēlienu varēja veltīt bērnu mācībām, viņas vērtējumā dēla zināšanu apguve noritēja saskaņā ar izglītības noteikto standartu.
Bet kā ar socializēšanos? Tieši to bērns pazaudē, neapmeklējot izglītības iestādi, pat ja vecāki nodrošina nepieciešamo zināšanu apgūšanu.
Kā pauž norvēģu psiholoģe Hedviga Montgomerija* – ir ļoti būtiski šajā vecumā rast iespēju bērniem kopīgi rotaļāties, taču nekādus secinājumus par viņu sabiedriskumu izdarīt nevar, jo tas mainīsies turpmāko gadu laikā. Šajā laikā, lai stiprinātu bērna spēju novērtēt draudzību un tuvas attiecības ar cilvēkiem ārpus ģimenes loka, vecākiem pašiem ir jādraudzējas un jāuztur šāda attiecības. Tieši vecāku piemērs būs tas, kas visbūtiskāk ietekmēs bērna domāšanu šajā jomā. Kā skaidro grāmatas autore, pietiekamu sociālo prasmju briedumu nopietnas draudzības uzturēšanai bērns sasniedz apmēram desmit gadu vecumā.
Covid-19 ierobežojumu izraisīto seku ietekmi uz šo vecumgrupu raksturo Iveta Gēbele, radošā psiholoģijas centra "Ģimenei" psiholoģe, Junga psihoterapijas speciāliste apmācībā:
“Piecos sešos gados jau arvien vairāk ir vajadzība pēc socializācijas, dažādi ierobežojumi var ietekmēt vairāk.
Attīstībā ienāk vajadzība pēc draugiem, draudzēšanās, attiecību veidošanas ar citiem, ne tikai ģimenes locekļiem. Bet vēl joprojām arī bērna emocionālo stāvokli nosaka ģimenes psihoemocionālais fons.”
Vecāki, attālinātā strādāšana un bērna sagatavošana skolai
Iepriekšējās LSM.lv redakcijas rakstu sērijas publikācijās tika secināts, ka bērnu psihoemocionālais stāvoklis ir tieši atkarīgs no vecāku stabilitātes un bērnu izglītošanā un aprūpē var tikt izmantotas netradicionālas un jaunas metodes, ja to pieprasa Covid-19 ierobežojumu radītais režīms.
Lai vecāki un bērni varētu mierīgi līdzpastāvēt mācoties un strādājot, vairākas LSM.lv redakcijas uzrunātās māmiņas, piemēram, tā vietā, lai pildītu bērnudārza piedāvātos uzdevumus, iesaistīja bērnus mājas darbos, ēst gatavošanā, mājas uzkopšanā, dārza darbos un citās mājsaimniecībā būtiskās norisēs, tomēr piecus un sešus gadu veco bērnu situācija mazliet atšķiras, jo bija jāpilda obligātā programma.
Situāciju raksturo Anda Sauļūna, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Ģimeņu ar bērniem atbalsta departamenta direktora vietniece: “Nenoliedzami, lielākais zvanu skaits saņemts tieši saistībā ar vecākiem bērniem – pusaudžiem, tomēr bijuši zvani arī no vecākiem, kas audzina līdz sešus gadus vecas atvases. Šajos gadījumos
vecāki bieži runājuši par grūtībām atrast laiku bērnam, kuram dienas (darba) laikā nepieciešama uzmanība, par spriedzes paaugstināšanos ģimenē un konfliktu pieaugumu vecāku starpā, kas negatīvi ietekmējis bērnus.
Tāpat vecāki jautājuši par pozitīvas disciplinēšanas metodēm, saskarsmes grūtībām, ar interneta drošību saistītiem jautājumiem, kā arī citiem jautājumiem. Nereti vecākiem bijis nepieciešams tieši psiholoģisks atbalsts, jo uzkrājusies spriedze veicinājusi negatīvas emocijas, vecāks izvēlējies nepiemērotas audzināšanas metodes vai konfliktējis ar bērnu, kā rezultātā juties vainīgs, nekompetents.”
Šāda situācija nav pārsteigums,
piecu sešu gadu vecums tiešām tiek dēvēts par bērnības pusaudzību, kad bērnos notiek lielas izmaiņas gan fiziski, gan psiholoģiski.
Interesantu faktu LSM.lv redakcijai min centra “Dardedze” konsultatīvās nodaļas vadītāja Laila Balode, uzsverot, ka, lai arī bērna paklausības procents šajā vecumā, salīdzinot ar jaunākiem bērniem, pieaug divkārt, tikpat spēcīgi pieaug arī vecāku neiecietība, to skaidro ar bērna pieņemšanu par pieaugušāku, nekā viņš patiesībā ir. Eksperti iesaka izturēties pret bērnu ar iecietību un nepieciešamības gadījumā meklēt atbalstu tuvo cilvēku lokā. Atcerēties, ka bērna emocijām vienmēr ir pamats.
Covid-19 un bērnudārza dzīve
Kā jau pieminējām iepriekšējās publikācijās, Covid-19 ierobežojumi būtiski ietekmēja ne tikai ģimeņu, bet arī bērnudārzu dzīvi.
Bērnudārzu ikdiena krasi atšķīrās no agrākā laika.
Bija bērnudārzi, kuros bērni izolēti grupiņās, nesatiekot citus bērnus un pedagogus. Pirms Covid-19 visai izplatītas bija sagatavošanas skoliņas, kuras bērni apmeklēja vairākas reizes nedēļā. Īpaši gatavojoties matemātikai, latviešu valodai, dabas zinībām, bet pats galvenais – saliekot somā nepieciešamās lietas, dodoties no grupiņas uz citu telpu, apsēžoties solā un psiholoģiski sagatavojoties skolai kā svarīgam, nodalītam procesam, kas papildus uzsver arī bērna pieaugšanu, pāriešanu citā līmenī.
Savukārt, kā LSM.lv redakcijai stāsta pirmsskolas izglītības iestādes “Krimulda” skolotāja Ināra Alekse, Covid-19 pirmā viļņa obligātā izglītības programma notika pārsvarā attālināti – tika gatavoti uzdevumi, sūtīti vecākiem. Alekses vērtējumā atgriezeniskā saite tika saņemta par apmēram 60% bērnu.
Prognozes par bērnu gatavību pirmajai klasei
Prognozes par bērnu gatavību skolai ir dažādas. Jāatceras, ka skolā neiegūst tikai zināšanas, bet arī savstarpējas komunikācijas prasmes un tās attālināti iegūt ir gandrīz neiespējami.
Jebkurā gadījumā – lai skola būtu klātienē vai attālināti, līdztekus lasīt un rakstīt prasmei bērns arī psiholoģiski būtu jāsagatavo šim jaunajam cēlienam. Bet kādai skolai gatavot bērnu? Lai īpatnējo situāciju padarītu kaut nedaudz stabilāku no bērna redzes viedokļa, būtu nepieciešamas nepārspīlētas sarunas par drošību, sarunas par masku valkāšanu (kas ir iespējama), par iespējamām attālinātām mācībām. Neviens no LSM.lv redakcijas aptaujātajiem vecākiem netic iespējai, ka klātienes mācību laikā varētu tikt ievērota divu metru distance starp bērniem.
Komentē māmiņa: “Es gribu, lai mācības notiek klātienē. Vienu attālinātu mācību gadu ar pirmklasnieku jau esmu piedzīvojusi. Viss bija labi, bet brīvprātīgi es to otrreiz negribētu darīt. Cenšos ar dēlu runāt par visiem scenārijiem – ka jāmazgā rokas, jāievēro distance, iespējams, ka būs uz skolu jāvelk maska. Cenšos ar cieņu izturēties pret noteikumiem, kurus es nesaprotu. Nevaru atbildēt, kā varēs paēst līdzi paņemtās maizītes (ja jānēsā maska) un vai drīkstēs vārda dienā cienāt klasesbiedrus, sportā spēlēt ķerenes, vai skolā ir droši. Ja godīgi, nekādu skaidru noteikumu nemaz nav un nav bijis, tas, kā bērns uztvers skolu, laikam ir atkarīgs tikai un vienīgi no konkrētās skolotājas.”
Lai gūtu reālu piemēru par to, cik sagatavoti bērni uzsāka pirmo klasi, lūdzām komentāru Carnikavas pamatskolas skolotājai Danai Bukovskai: “Klātienē kopā ar bērniem pavadījām tikai pirmo semestri. Varu atbildēt tikai par savu klasi: bērni atnāca gudri, labi sagatavoti, spēcīgi. Biju plānojusi adaptācijas periodā dot vieglāku vielu, bet, ņemot vērā bērnu sagatavotību, ātri pārgājām uz sarežģītākiem tematiem. Protams, bija sīkumi, kas bija jāizķer, kādam kaut kas vēl jānostiprina, bet kopumā apbrīnoju to darbu, ko bērnudārzs un vecāki bija izdarījuši. Varēja just, ka ar bērniem tiešām ir strādāts.” D. Bukovskas teiktais vieš cerību, ka visi procesā iesaistītie rūpējas, lai bērni būtu ieguvēji, cik vien tas iespējams.
Ja kāds dusmojas, apskaujiet viņu
Ar vecāku atļauju uzrunājam sešus gadus veco Jāni, kas izglītojas gan klātienē bērnudārzā, gan attālināti, kā jau šajos laikos bieži gadās – atkarībā no situācijas.
Kas ir skola?
Jānis: Skola ir kur mācās. Uz skolu neiet, bet mācās. Es arī gribu mācīties, bet es vēl eju bērnudārzā.
Kā tu jūties dzīvē?
Jānis: Mmmmm, labi. Vislabāk dzīvē man patīk iet ārā, lēkāt batutā un spēlēties ar draugiem. Visvairāk man nepatīk, ja kāds dusmojas. Ja kāds dusmojas, es viņu apskauju. Nepatīk arī, kad Bobis kaujas (Bobis ir kaķis).
Vai tev patīk iet bērnudārzā?
Jānis: Es varu iet un varu arī neiet, kā mamma saka, tā es daru.
Jāņa atbildes skaidri, skaudri un lakoniski atspoguļo visu aktuālāko problemātiku un apstiprina iepriekš daudzkārt ekspertu uzsvērto – ka galvenais šajā vecumā ir rotaļāties un baudīt dzīvi, vēlams svaigā gaisā un bez liekas dusmošanās. Visticamāk, katrs vecāks varētu šīs dzīves gudrības mācīties no saviem piecus sešus gadus vecajiem bērniem.
Un, ja kāds dusmojas, dariet tieši tā kā Jānis – apskaujiet viņu.
* Hegviga Montgomerija, “Bērnudārza laiks”, Zvaigzne ABC, 2021.
