Sociālais statuss, atstumšana, apsmiešana un «stučīšana». Kā pamanīt neveselīgu vidi klasē

Pedagoga rokās ir milzīga vara, ar kuru viņš var noteikt, kas klasē iegūs kontroli, vai klase būs līdzsvarota un kas klasē būs svarīgi. Ja neveselīgās vides pazīmes netiek pamanītas, tad klasē izveidosies nerakstītie noteiktumi; ja pedagogs skolā sāk teikt: "Zināt, bērnam dara pāri tāpēc, ka.. (..)," tas ir signāls, ka pedagogs ir sācis leģitimizēt vardarbību," tiešsaistes forumā "Vecāki var" skaidroja uzvediba.lv vadītāja Līga Bērziņa.

"Saskaroties ar citādāko, sarežģītām situācijām klasē, ir būtiski nezaudēt spēju skatīties ne tikai ar acīm, bet arī ar sirdi, ar prātu un arī analizēt," pauda Līga Bērziņa.

Viņa uzsvēra, ka pedagoga rokās ir milzīga vara, ar kuru viņš var pateikt, kas klasē iegūs kontroli, vai klase būs līdzsvarota un kas klasē būs svarīgi. "Tieši tas, kam pievērš uzmanību pieaugušais, – vai pieaugušais pamana bērnus, kas ir palikuši aizmugurē, vai pieaugušais pamana to, ka kādi bērni grib izcelties, vai pieaugušais pamana, ka klasē ir parādījies kāds bērns, kurš pamazām pārņem pedagoga funkcijas, – ir tas, vai klasē bērni jutīsies labi un vai visi bērni jutīsies labi, " norādīja Līga Bērziņa.

"Tas, ar ko mēs saskaramies, viena no tādām būtiskajām pazīmēm, kas ir jāpamana vecākiem, kuru bērni ir savādāki vai kuri jūtas, ka viņu bērni ir savādāki, vai tas, kas

ir jāpamana citiem pieaugušajiem, ir, ja pedagogs skolā sāk teikt: "Zināt, Jūsu bērnam dara pāri tāpēc, ka.. (..)," tas ir signāls, ka pedagogs ir sācis jau leģitimizēt vardarbību,"

pauda Līga Bērziņa.

Viņa skaidroja, ka viss sākas ar ļoti maziem signāliem, tostarp acu skatienu. "Acu skatiens nosaka sociālo statusu. (..) Ja mēs nonākam vidēs, kur kādam paiet garām kā tukšai vietai, mums ir jāsaprot, ka šajā brīdī ir sākusies izslēgšana, grupa ir definējusi kādu citādo, pret ko tagad visi arī virzās, un visi vienkārši apvienosies, lai viņi nebūtu nākamie."

Neveselīgu vidi raksturo arī citu pārtraukšana, sūdzēšanās un ''stučīšanas'' kultūra, kapeņu stāsti (mīti, kas veidoti, lai iebiedētu, kontrolētu). Tāpat neveselīgā vidē veidojas stipras iekšējās mikrogrupas. "Ja klasē bērni nemācēs draudzēties savā starpā, viņi draudzēsies nevis ar citiem, bet viņi izvēlēsies kādu, pret kuru draudzēties. Un diemžēl bērni ar speciālajām vajadzībām, bērni, kuriem ir kādas vizuālās atšķirības, uzvedības atšķirības, viņi parasti cieš pirmie," pauda Līga Bērziņa.

Pēcāk šādās vidēs parādīsies galvenie varoņi jeb superbērni, kuri piesavinās veiksmi, un grēkāži, kuru dēļ viss notiek, un kuri savu lomu pieņem un tajā arī dzīvo. Tāpat šādās vidēs parādīsies vardarbības atbalstīšana, vardarbīgi joki un komunikācija.

Ja neveselīgās vides pazīmes netiek pamanītas, tad klasē izveidosies nerakstītie noteikumi – kas, par ko, ar ko, kā drīkst runāt.

"Un šīs ir tās klases, kurās ne tikai tiks izstumti citādākie, bet arī ļoti ātri izveidosies vide, kur mācīties nav stilīgi," norādīja Līga Bērziņa.

Arī vecāki var ļoti ātri pamanīt šīs lietas mājās. "Ja jūs dzirdat, ka bērns saka:  "par mani smiesies",  "ar mani neviens nedraudzējas" , "ja es uzvilkšu to, tad mani uzskatīs par…" , ja bērni krīt histērijā, ka viņam vajag konkrēto telefonu, savādāk par viņu smiesies vai viņu sauks dažādos vārdos, vai viņu izslēgs ārā no grupas, – tas viss signalizē par to, ka jūsu bērni ir nonākuši jau šajā burbulī, kur vienā pusē ir tā robeža, kur vai nu viņi izspiež ārā citus, vai viņi tiek izspiesti ārā", pauda Līga Bērziņa.

Ko darīt šādās situācijās?

"Pirmām kārtām, ļaujiet bērniem saskarties ar dažādību, rādiet viņiem dažādus stāstus, rādiet viņiem dažādas dzīves. (..) Un, jo vairāk bērni sapratīs dzīvi, jo vairāk bērni sapratīs, cik dažādi mēdz būt scenāriji, cik dažādās vidēs un vietās var nonākt citi bērni un pieaugušie,

jo veselīgāka būs viņa interese pret šo savādāko, jo vairāk viņi centīsies, nevis izslēgt, noliegt, iznīcināt, bet saprast pēc būtības, " skaidroja Līga Bērziņa.

Kā nākamo būtisko noteikumu, lai bērni pieņemtu citādāko, un arī tad, ja viņi ir citādāki, Līga Bērziņa minēja mācīt bērniem būt pašpietiekamiem, pastāvēt pašiem par sevi. Tas palīdzēs attīstīt "iekšējo termometru – vai tas ir ar mani, vai tas nav ar mani, vai tas ir labi, vai tas nav labi un kur ir šīs ētikas robežas."

Tāpat Līga Bērziņa norādīja, ka bērniem jāmāca gan vērot ķermeņa valodu, gan arī pielāgot savu uzvedību, tikt galā ar savām emocijām. "Jo vairāk jūs iemācīsiet bērnu, ka dzīve ir par citiem cilvēkiem, nevis par viņiem un viņu ego, jo vairāk viņiem būs draugu un mazāk vientuļi viņi jutīsies," skaidroja Līga Bērziņa.

"Ļaujiet bērniem ietekmēt arī pieaugušos – jo vairāk jūsu bērni sarunāsies ar jums, nevis no apakšas uz augšu, jo vairāk jūsu bērni sarunāsies kā līdzīgs ar līdzīgu, jo mazāka būs viņu vajadzība izaicināt jūsu robežas, jo mazāka vajadzība būs pierādīt, ka jūs esat muļķi, ka jūs neko nesaprotat, un mazāka vajadzība viņiem būs kontrolēt vidi, kontrolēt jūs un kontrolēt citus cilvēkus," pauda Līga Bērziņa.

Viņa arī uzsvēra, ka svarīgi ir mācīt bērniem zaudēt. "Jo vairāk bērni sapratīs, ka dzīve nav sacensību lauks, dzīve nav orientēta uz sasniegumiem, bet dzīvē katram cilvēkam ir sava vieta un savi unikālie talanti (..), – jo vairāk bērni to sapratīs par sevi, jo mazāk viņi baidīsies no svešā un savādākā, jo vairāk viņi ies pie viņa ar jautājumu: "Kas ir tavi talanti?", "Kas ir tavas puses stiprās?", "Kā mēs varētu kopā draudzēties?", "Kā mēs kopā varētu sadarboties grupā?"

Bērnam ir jārāda, kā skaidrot citādāko, nenovēršoties, stāstot apstākļus, veidojot izpratni par dzīvi, kas savukārt mazinās bailes no savādākā. "Ja jūs redzat, ka klasē ir kāds bērns, kurš ir īpašs, vai, piemēram, ģimenē vai rotaļlaukumā jūs satiekaties ar kādu īpašu bērnu, – nemūciet prom, iedodiet formulas, sāciet jūs, parādiet jūs, kā jūs uzsākat sarunas. (..) Kā pieaugušie modelējiet paši, parādiet, kā jūs veidojiet draudzību," norādīja Līga Bērziņa.

Tāpat būtiski ir nodalīt savu dzīvi no bērna dzīves, savu pieredzi no bērna, savas emocijas no bērna.

"Mēs katrs esam atnākuši šajā dzīvē ar savu stāstu, mums katram ir savas grūtības, mums katram ir savs ceļš, kuru mēs esam sākuši iet un kuru mēs turpināsim, un, neskatoties uz to, cik daudz mēs esam dzīvē piedzīvojuši, cik daudz mēs esam redzējuši uzvedības, attiecību modeļus – nekad nedodiet padomus, pirms jūs neesat noskaidrojuši to stāstu. Jautājiet un saglabājiet atvērtas gan acis, gan ausis, gan prātu, gan sirdi," pauda Līga Bērziņa.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti