Slavēt vai neslavēt bērnu? Slavēt, bet neaizmirst par saprātīgu kritiku

Bērnam vēlot tikai labas emocijas, pārmērīgi slavējot un sargājot no grūtībām un vilšanās situācijām, var nodarīt kaitējumu, traucējot izprast realitāti, tāpat notiek, ja bērns vai viņa rīcība saņem tikai kritiku. Psiholoģe Inese Putniece sarunā ar LSM.LV uzsver, ka audzināšanas procesā svarīgs ir līdzsvars. Folkloriste Ilga Reizniece iesaka kopā ar bērniem analizēt sakāmvārdus un izprast to sniegto gudrību.

Vecākiem par bērnu uzvedību

Palīgs vecākiem bērnu audzināšanas un uzvedības jautājumos:

Mēs rakstīsim par: Disciplinēšanas kļūdām; Ķermeņa valodu; Audzināšanas sekvencēm; Sodīšanu;

Sagatavotās tēmas:

Slavēšanas un kritikas līdzsvars audzināšanā

Ačgārna, pārmērīga un nepamatota slavēšana ir nedabīga, uzskata psiholoģe Inese Putniece, piebilstot, ka bērns ļoti labi prot sajust liekulību un neīstumu.

Disciplinēšana ir daļa no audzināšanas, tajā ietilpst arī novērtējuma paušana, kas var būt slavēšana, kritizēšana, situācijas un rīcības analīze.

Slavēt vai neslavēt? Stāsts ir par veselīgām proporcijām – kā it visā, uzsver psiholoģe.

Audzināšanas procesā ir jābūt klātesošai gan kritikai, gan slavēšanai, jo bez abām pusēm bērns nevar saprast, kas ir pareizi.

Bērns pārbauda robežas – ir vai nav labi – gan savā rīcībā, gan attiecībās. Bieži bērna uzvedības nianses uztver kā niķus. Nē, tie nav niķi, bet gan bērna rīcība, kas nav akla pakļaušanās noteiktajām normām.

Ja slavējam, tad esam pozitīvi; sakot kritiku, ir skaidrs, ka tā var izsaukt ne tik pozitīvas emocijas, tad var būt dusmas, apvainošanās, raudāšana, kājas sišana pie zemes un bēdīgas sejas. Kurš gan to grib?

Inese Putniece stāsta par skandināvu pieredzi - audzināšanas pozitīvais aspekts ilgu laiku bijis skandināvu audzināšanas metodes pamatā, bet tagad viņi sāk pārskatīt šīs metodes un analizē kļūdas, saprotot, ka tikai pozitīvā stimulēšana nerada bērna izpratni par robežām.

Bērni ir dažādi, pozitīvā stimulēšana ļoti labus rezultātus dod darbā ar bērniem, kuriem ir uzmanības deficīta sindroms (UDS) vai uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS), pauž psiholoģe.

Citiem bērniem tikai pozitīva stimulēšana var radīt negatīvu ietekmi, jo šāda situācija traucē bērnam izprast realitāti.

Pozitīvā stimulēšana nepieciešama visiem, bet, ja bērnu pārstimulē, tad rezultāts nav labs. Līdzīgi būtu, ja bērns saņemtu tikai negatīvu vērtējumu.

Bērns perfekti jūt samākslotību. Agresijas impulss un noliegums rodas tad, ja viss ir pārāk pozitīvi.

Iedomājieties bērnu, kurš ir visu laiku pozicionēts kā talantīgs kādā vai dažādās jomās, izcils, īpašs. Bērns, tiekoties ar vienaudžiem, attīstoties, vienā brīdī saprot, ka tas tā nav - neesi nekāds īpašais, citi bērni arī ir talantīgi un gudri. Bērnam, apzinoties, ka citi var labāk, rodas trauma.

Audzināšanā nepieciešamas veselīgas kritizēšanas un pozitivitātes līdzsvars.

Kritizēt vajag, bet prasmīgi; ja kritizējot pazemo, tad rodas trauma. Ja normāli “pavelk uz zoba”, ir labi. Ja saka, ka šoreiz tu izdarīji ne tik labi, citreiz būtu jārīkojas citādi, tā, kā darīji, tas nestrādā, nākošreiz izdari labāk, tad šādu kritiku bērns sapratīs. Sliktas uzvedības rosināta kritika nav efektīva, ja vecāki tās vietā nepiedāvā vēlamu alternatīvu.

Protams, bērnam ir svarīgi, lai viņa veikumu un prasmes kāds pamana. Pieaugušajiem jāatceras, ka jāuzteic bērna izaugsme, jāvērtē darba process, ne galarezultāts. Tāpat ir vērtīgi bērnam darīt zināmu, ka viņa centība, darbība ir pamanīta. Tas varētu būt princips “pasaki, ko redzi”. “Tu pats uzvilki apavus”, “tu pats saliki plauktā grāmatas”, “tu aizpogāji jaku bez citu palīdzības” – tad bērns saprot, ka viņa rīcība ir pamanīta.

Audzināšanas gudrības folklorā

Folkloriste Ilga Reizniece sarunā ar portālu LSM.LV vērš uzmanību uz faktu, ka senatnē dominēja vērojumi – pieaugušais, viņa prasmes un rīcība tiek vērotas un atdarinātas. Kā saka sakāmvārds:” Kā iemantots, tā nodzīvots.”

“Darīja darbus, daudz nerunāja,” skaidro folkloriste.

Folklorā, protams, var atrast liecības gan slavēšanai, gan kritizēšanai, bet kā labāko esenci Ilga Reizniece iesaka ar bērniem pētīt sakāmvārdu nozīmi, jo “sakamvārdi vienā teikumā pasaka dziļu domu”.

Lūk, daži sakāmvārdi, kas māca labu un pozitīvu rīcību un izpratni par lietu virzību un sekām:

  • Ļauna priekšzīme samaitā labas ierašas.
  • Labu darīdams, ciet klusu.
  • Bēdās labs vārds ar zeltu atverams.
  • Stipras dvēseles cieš klusēdamas.
  • Kas baidās no vilka, lai mežā neiet.
  • Labs labu nemaitā.
  • Ja olu grib dabūt, jāpanes vistas kladzināšana.
  • Kas labprāt danco, tam labprāt spēlē.
  • Kam mājas ir skaistas, tam patīkama dvēsele.
  • Nespļauj otram, kad vējš pretim.
  • Ne visi, kas pirtī dzimuši, māk pirti kurināt.
  • Ne ikkatrs slīpernieks, kas var cirvi panest.
  • Liela brēka, maza vilna.
  • No smilgas citreiz pils aizdegas.
  • Mazs cinītis gāž lielu vezumu.
  • Kā iemantots, tā nodzīvots.
  • Ozoliņu pamatam, veci ļaudis padomam.
  • Uzšauj baltajam, gan melnais pats ies.
  • Iekritis ūdenī, necelsies sauss.
  • Kad ūdens smeļas mutē, tad jāmācās peldēt
  • No strāpes var izbēgt, no sirdsapziņas nevar.
  • Kāds strēbējs, tāda putra.
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vecāki un bērni
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti