Iespējams, šis karš rosinājis arī skolotājus pārdomāt, ko akcentēt, mācot saviem skolēniem vēsturi, sociālās zinības un citus mācību priekšmetus, savukārt sabiedrību analizēt, vai skolā iegūtās zināšanas spēj pretstāvēt sociālo tīklu dezinformācijas saturam.
Teikas vidusskolas vēstures skolotājs, izdevniecības „Zvaigzne ABC” vēstures mācību grāmatu autors Valdis Klišāns, komentējot šī brīža aktualitātes skolā saistībā ar notikumiem Ukrainā, pauž, ka šajās dienās cilvēki ir nedaudz pieraduši pie kara, jau otro nedēļu ir karš. Tā ir aktualitāte, bet pirmais šoks ir pārgājis.
Skolēniem ir interese par kara notikumiem, par to runā mājās, skolā. Skolēniem ir dažādas emocijas – neziņa, bailes, apātija, tās ir notikumu blaknes, situāciju raksturo Draudzīgā aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas izglītības metodiķis Edgars Plētiens.
Latvijas Debašu asociācijas valdes loceklis, debašu treneris Edgars Klētnieks uzsver, ka šobrīd ir informācijas karš. Agresors aktīvi izmanto sociālo mediju algoritmus, lai izplatītu informāciju.
Vai skolā māca šodienas notikumus un neseno vēsturi? Klišāns akcentē, ka programmā nav konkrētas tēmas par, piemēram, Donbasu. Vēsture un sociālās zinātnes ir veidotas nekonkrēti jaunajā “Skola 2030” saturā, konkrēti arī nevar būt, jo viss ir mainīgs. “Bumbiņa” ir skolotāju pusē, “nedomāju, ka visi Latvijas skolotāji to (sarunu par notikumiem Ukrainā) var realizēt, ” uzsver Klišāns.
Sabiedrībā ir daudz stereotipu, tie aktualizējas dažādos situāciju saasinājumos. Viens no sabiedrības spēcīgiem stereotipim ir, ka ideoloģiskais dalījums sakrīt ar etnisko. Runājot par vēsturiskiem notikumiem, ar skolēniem jārunā par Latvijas nozīmi tajos.
Var zināt vēstures notikums, bet vienmēr ir jautājums par vērtībām un notikušā attaisnojumu. Skolēniem pats svarīgākais aktīvā izglītības procesā ir uzkrāt zināšanu faktoloģisko bagāžu.
Plētiens uzsver, ka esošais standars ir iedevis brīvību pakārtot programmas notikumiem un nepieciešamībai. Pirms ķerties klāt aktīvai informācijas analīzei, ir kas jāzina.
IZM atbildība ir maksimāli šajā situācijā palīdzēt skolotājiem, lai varētu runātu ar bērniem, kas ir dezinformācija, kas vēsturiskais konteksts, pauž Klētnieks.
Klišāns gan piekrīt, gan nepiekrīt tam, ka tagad skolā maksimāli jārunā par šī brīža procesiem. Daļu laika būtu jārunā par to, kas notiek. Vēsture palīdz saprast šī konflikta cēloņus. Piemēram, kājas Maskavas impērismam aug no ļoti senas pagātnes. Diemžēl Krievu pareizticīgās baznīcas elite atbalsta šos notikumus. Par karu Ukrainā var runāt ne tikai vēstures stundās, uzsver Klišāns.
Vēl viena vēstures mācīšanas problēma – histēriskā gatavošanās eksāmeniem,
akcentē Klišāns.
Plētiens uzsver, ka skolā, īpaši mazāki bērni, projicē ģimenes viedokli. Te palīdz skolas darbs ar vecāku vidi, bet šobrīd tā nav ļoti liela problēma Latvijas skolās.
Mācību procesā jābūt sabalansētiem, paturot fokusā aktualitāti.