Pirmklasnieka mammas vēstulē teikts, ka viņas bērns mācības sācis vienā no Rīgas centra skolām un ar mājasdarbiem piedzīvo daudz problēmu. Mamma neredz jēgu šādam mājasdarbu modelim, kad bērns patstāvīgi nav spējīgs uzdoto veikt un vecākiem jāiegulda daudz darba un pūļu, lai bērns izpildītu mājasdarbus.
Aicinājām savus lasītājus dalīties ar savu pieredzi un pārdomām. Saņēmām vēstules, kurās izteikti pretēji viedokļi -
kāds piekrīt, ka mājasdarbi ir pārāk sarežģīti un vecāki ar tiem netiek galā, kāds uzskata, ka tā ir vecāku vaina, ka nav pietiekami bērnus sagatavojuši skolai.
Tā pirmklasnieces mamma J.K. dalās pieredzē ar savas meitas skolas gaitām pirmajā klasē, tas nav radījis nekādas problēmas. Mamma raksta: "Jā, mans bērns uzsāka skolas gaitas pilnīgi sagatavots šim jaunajam solim. Prata perfekti lasīt, rēķināt."
Lieliski, mammu var apsveikt, viņai un bērnam viss ir izdevies. Vai mamma Jana mazāk rūpējās par savu bērnu un pirmajā klasē to palaida nesagatavotu? Nē. Mamma sagatavoja savu bērnu skolai, bet mammas vēstules jautājuma būtība ir: "...kāpēc bērnam jāpiemērojas kaut kādai sistēmai? Kāpēc nevar būt otrādi – ka sistēma piemērojas bērnam, ņemot vērā vecuma attīstības īpatnības, un attiecīgi izstrādā mācību programmu, kas ir saskanīga ar bērna spējām un interesēm, un līdz ar to – draudzīga arī viņa vecākiem?" (citāts no mammas Janas vēstules).
Par to ir jautājums, cik skola ir gatava piemēroties bērna vajadzībām un interesēm.
Par mājasdarbiem atbildīgs ir konkrētā priekšmeta skolotājs. Skola var izveidot savas vadlīnijas mājasdarbu apjoma, biežuma un grūtības pakāpes noteikšanā, piemēram, ieteikumus priekšmetu skolotājiem. Mājasdarbu kā mācību metodi izvēlas katra mācību priekšmeta pedagogs, nosakot, cik daudz, bieži un apjomīgi tie ir. Pedagoga izvēlei jābūt virzītai uz skolēna zināšanu apguvi.
Jeļena Pērkone ir trīs bērnu mamma, logopēde un sākumskolas skolotāja. Savā vēstulē viņa izsaka atšķirīgu viedokli, domājot, ka pirmklasnieka mamma ir pārvērtējusi sava bērna spējas un gatavību mācīties "prestižajā Rīgas centra skolā". Jana Pērkone apjomīgajos mājasdarbos vaino tieši vecākus: "Tieši vecāki bieži vien bērnus novērtē neadekvāti, mēģinot realizēt savas ieceres un ambīcijas, tādējādi mākslīgi radot nepatiku pret mācību procesu kopumā."
Te atkal vietā ir mammas Janas vēstulē teiktais: vai skola ir gatava strādāt atbilstīgi katra bērna vajadzībām.
Vecmāmiņa Baiba savā vēstulē atbalsta Janu: "Mans mazdēls iet jau 5.klasē, un šis murgs (mājasdarbu problēmas) turpinās jau 5.gadu...". Viņa mājasdarbu problēmās vaino nepārdomātās mācību programmas un mācību grāmatu trūkumu. Sarežģītais mācību process, grūtības ar mājasdarbiem viņas mazdēlam pamazām raisa nepatiku pret skolu un mācībām, kas noteikti nepalīdz jaunu zināšanu apguvē.
Trīs viedokļi par mājasdarbu problēmu:
Pirmklasnieces mamma J.K.:
Kategoriski nepiekrītu nevienam vārdam šajā rakstā!!! To ir uzrakstījusi sieviete, kura pilnībā nav bērnu gatavojusi jaunam dzīves posmam - skolai.
Meitiņa pati izpilda visus mājasdarbus, un es tos pat nepārbaudu. Iemesls gaužām banāls - uzskatu, ka tikai šādi bērns var iemācīties patstāvību. Patstāvīgi pieļaut kļūdas, un patstāvīgi tās arī izlabot. Bērns vairs nav bērndārznieks, bet gan mazs cilvēks, kurš iet skolā, lai iegūtu zināšanas. Bērns ir motivēts iegūt labu atzīmi, tāpēc ne jau man ir jāpārbauda vai pat jāpilda šie uzdotie darbi.
Tā ka nepiekrītu tam, ka mājasdarbu izpilde gulstas uz vecāku pleciem. Kā paši vecāki to nostāda, tā arī notiek.
Tā ka, mīļie vecāki, viss ir pašu rokās. Kamēr vecāki paši pildīs mājasdarbus, tikmēr bērns patstāvību nekad neiemācīsies!!!
Skolotāja bērniem liek ierakstīt pašiem dienasgrāmatās uzdoto, bet man ir iespēja to redzēt e-klases mājas lapā.
Ar cieņu, pirmklasnieces mamma.
J.K."
Jeļenas Pērkonas vēstule:
Izlasot pirmklasnieka mammas viedokli par mājasdarbiem, man ir atšķirīgs viedoklis. Pati esmu logopēde, sākumskolas skolotāja un trīs bērnu mamma.
Manuprāt, konkrētajā gadījumā mammai vispirms būtu jāuzdod jautājumi pašai sev: "Kādēļ manam bērnam ir jāmācās tieši "prestižajā Rīgas centra skolā"? Vai esmu izvērtējusi sava bērna gatavību mācīties tieši tur?".
Vēlreiz - katrs bērns ir atšķirīgs! Arī manā ģimenē aug bērni, kuri gūst labus sasniegumus un sekmes, taču katrs savā jomā. Un, ja viens ceļ skolas labo reitingu, man nemaz neiesaistoties mācību procesā, tad otram ir jāpalīdz. Ja vienam mājasdarbi ir ļoti maz, jo bieži tiek izpildīti stundu laikā, tad otram ir jāpalīdz. Viņi ir atšķirīgi - vienam tuvāks sports, citam māksla. Vai tāpēc kāds bērns ir sliktāks, vai mazāk mīlēts?
Kas attiecas uz mācību procesa pielāgošanas katram bērnam - tas ir katra skolotāja un iestādes ziņā, taču, ja klasē ir 30 bērni ar dažādu sagatavotības līmeni, ar dažādām interesēm, raksturu un vajadzībām, tad cik reāli pielāgot procesu katram bērnam? ? Bērni mācās sistēmā, sistēma paredz vienotu prasību un noteikumu ievērošanu. Tas gan nenozīmē, ka skolotāji neievēro bērnu īpatnības un necenšas atvieglot un padarīt mācību procesu aizraujošāku. Ir skolas (arī es šādā strādāju), kur klases nav pārpildītas un ir lielākas iespējas ņemt vērā katra bērna vajadzības. Vecāku ziņā ir noteikt, kurā skolā (prestižajā vai parastajā) sūtīt savu bērnu, kādas prasības uzstādīt un cik daudz noslogot savu atvasi.
Baibas vēstule:
"Ar pilnīgu sapratni izlasīju mammas Janas vēstuli. Mans mazdēls iet jau 5.klasē un šis murgs turpinās jau 5.gadu...
Uzskatu, ka pie vainas ir MĀCĪBU PROGRAMMAS, pie kam sabiedrībai nav nekādas iespējas tur kaut ko mainīt. Ja bērns mācās pamatskolā ( uzsvars uz vārda daļu "pamat"), tad viņam ir jāapgūst PAMATZINĀŠANAS, nevis pārgudru IZM ierēdņu samurgotas idejas par to, cik detalizēta un izsmeļoša viela katrā priekšmetā katram skolasbērnam jāapgūst.
Svaigākais piemērs - mūzikā jāiekaļ fa mažora gamma. Drīkst jautāt - kam ellē tas vajadzīgs?!?
Ja bērnam nav ne mazākās noslieces uz šo mākslas veidu, ko viņam dzīvē šī gamma dos? Joprojām šausminos par to, ka nav obligāto MĀCĪBU GRĀMATU ar skaidrām definīcijām kas ir kas, tai skaitā par lērumu visvisādu jaunizgudrotu terminu, piem., matemātikā ( draudzīgās vienādības, skaitļu stars u.tml.blēņas). Vai tiešām kopš Pitagora laikiem aritmētikā ir kaut kas tik radikāli mainījies, ka ar iepriekšējiem terminiem nepietiek? No ārzemēm sagrābstītajās Darbu burtnīcās definīcijas nav kā suga.
Ja bērnam kaut kādu iemeslu dēļ ir grūtības visu tā uzreiz aptvert stundu laikā, no kurienes viņš var iegūt informāciju? Un ja ir kādu laiku slimojis? Šajā gadījumā arī mammas, tēti, vecmāmiņas un vectētiņi palīdzēt nevarēs, jo viņi gluži vienkārši nesaprot, ap ko lieta grozās. Tad nu tiek meklēts internetā - ko nozīmē šāds vai tāds termins... Vai tas viss skaitās normāli? Nemaz nerunāju par to, ka kopš pirmās klases bērnam pakāpeniski tiek iedzīts riebums pret skolu un mācībām tieši pārmērīgi sarežģīto programmu dēļ."