Mūsu saruna notiek februāra sākumā, kad, Ilonas aicināta, esmu ieradusies Arhlatviešu ciemā uz latviešu kultūras dienām ciema skolā. Mācību programmā bērniem ir latviešu valodas izvēles iespējas blakus angļu, vācu, krievu, baškīru valodām. Pie skolotājas Ilonas latviešu valodu mācīties nāk 24 bērni, pēc stundām Ilona strādā ar divām bērnu grupām, mācot dziedāšanu un folkloru. Latviešu kultūru dienas parasti noslēdzas ar koncertu, to skatīties nāk arī ciema latvieši, īpaši novērtējo dzīvo mūziku, ko sniedz viesi no Latvijas.
Kas tevi spēja tik ilgi noturēt Baškīrijā?
Ilona: Viens no iemesliem – darbs, tas ir interesants un svarīgs, otrs iemesls ir Oļegs, ar kuru iepazinos 2009. gada beigās. Oļegs pēc 10 gadu kopdzīves ar mani ir nolēmis mēģināt repatriēties uz Latviju un tagad kārto dokumentus, lai Latvijā saņemtu uzturēšanās atļauju.
Kā nāca lēmums braukt uz Latviju? Ilona, vai biji arī apsvērusi domu palikt dzīvot šeit, Baškīrijā?
Ilona: Tas bija garš un grumbuļains ceļš, pirmajos gados bija doma, ka Oļega dēļ es varu palikt Krievijā, bet tā nav mana vieta, nevaru te palikt. Strādāt ir viens, bet dzīvot ir kas pavisam cits. Bija pirmā reize - kad gaidīju Oļegu ierodamies Latvijā, bet mums nekas neiznāca. Tagad ir otrā reize, kaut kā dabiski tas sanāca, jau šeit esot, kārtojam dokumentus. Mēs esam uz pareizā ceļa un nokļūsim tur, kur esam plānojuši nokļūt.
Augšbebros (latviešu ciems Omskas apgabalā Sibīrijā) strādāja skolotāja Lelde, tur satika latvieti Juri Leju, apprecējās un tagad Latvijā ir par vienu krietnu cilvēku vairāk. Tu seko Leldes piemēram.
Ilona: Jā, Jura piemērs iedrošināja Oļegu. Oļegs reizi gadā brauc uz Latviju, tad mēs vienmēr braucam pie Leldes un Jura uz Cēsīm. Man gribas ticēt, ka viņu stāsts Oļegu iedrošināja, ka tas ir iespējams. Vajag tik gribēt, neviens nesaka, ka tas būs viegli, bet to var izdarīt.
Oļeg, vai zini ko par saviem radiem Latvijā?
Oļegs: Vecmāmiņas māsa dzīvo Ventspilī, apmeklējām viņu pirms diviem gadiem, no šejienes viņa uz Latviju aizbrauca 1985. gadā. Ir Cēsīs radi – vecmammas māsīca, bet esam zaudējuši sakarus, ir vēl citi radinieki, ar kuriem arī sakari zaudēti.
Cik stipra ir latviešu valoda jūsu ģimenē? Vēroju jūs abus – Ilona runā latviski, Oļegs atbild krieviski, bet retu reizi ko pārjautā.
Mājās tikai Ilona ar mani runā latviski, jā, arī literatūra palīdz apgūt valodu. Kad Ilona atbrauca, zināju tikai dažas frāzes un vārdus, kurus mantoju no vecmāmiņas, kura mani audzināja. Mājās nerunāja latviski, mana māte ir krieviete, tēvs latvietis, mājās latviešu valoda maz skanēja, galvenokārt brīvdienās, kad apciemojām vecmammu un vecvecmammu.
Pirms dažiem gadiem Oļegs sācis meklēt savus senčus. Tagad raduraksti ir atritināti līdz tam pirmajam, kurš atbrauca no Latvijas uz Baškīriju 19. gadsimta beigās. Oļega tālais sencis ir Augusts Kārļa dēls Vecis no Jaunpils. Viņš bija izsūtīts uz Pēterburgu, bijis arī Novgorodā. Augusts bija plostnieks, taisīja vijoles un vērpjamos ratiņus, savas aroda prasmes nodevis arī savam dēlam Krišjānim. Skolas muzejā ir viena Augusta taisītā vijole.
Ko sagaidi no dzīves Latvijā?
Oļegs: Nezinu, domāju par to, bet tie ir tikai plāni. Sākumā gribam noformēt dokumentus uzturēšanās atļaujai, turpināt mācīties latviešu valodu un meklēt darbu.
Ilona, ko saka tava Krievijas pieredze, kādas Oļegam varētu būt grūtības Latvijā?
Vērojot, kā notiek darba procesi Krievijā un Latvijā, šķiet, ka Latvijā pret darbu izturas ar lielāku atbildību, te strādā ”na haļavu”. Oļegam tā nebūtu problēma, jo viņš pret savu darbu attiecas ar lielu atbildību. Es skolā Latvijā nostrādāju vienu gadu, vērojot skolotāju darbu šeit, to, ko viņi atļaujas, atceroties savu darbu Kultūru vidusskolā, tur tas nekad nebūtu atļauts vai pat ienācis prātā. Prasība pret darbinieku atšķiras, arī kārtības sajūta.
Oļeg, ko saka tavi vecāki par šādu lēmumu?
Oļegs: To neapspriežam, jo tas ir neapspriežami; ko es esmu izlēmis, to vecāki pieņem – malacis, izlēmi, esi pieaudzis cilvēks. Protams, mamma pārdzīvo. Laiks rādīs.
Kas ir tas, kā pietrūkst, citā zemē dzīvojot?
Ilona: Man šeit pietrūkst ģimenes, cilvēku, ērtību, normālas medicīnas. Oļegam var būt grūti bez draugiem, ģimenes, svētkiem, kurus Latvijā nesvinam. Es ceru, ka tie nebūs iemesli atgriezties atpakaļ, kā to citi no Baškīrijas uz Latviju aizbraukušie latvieši darījuši. Latvijā Baškīrijas latviešus neuztvēra kā latviešus un attieksme bija nicinoša, tas bija viens no atgriešanās iemesliem.
Cilvēki, kuri atbrauca atpakaļ, bija pilni rūgtuma? Tas nebija brauciens uz kaut kurieni, bet uz savu senču zemi, un brauca latvieši, kuri valodu un kultūru svešumā bija saglabājuši kā vērtību.
Ilona: Es nezinu par aizvainojumu, stāsti ir dažādi, dažiem bija Latvijā klājies ļoti grūti, tāpēc atgriezušies atpakaļ. Zinu arī cilvēkus Latvijā, kuri ir laimīgi, ka izdarīja šādu izvēli, pārcēlušies no Baškīrijas uz dzīvi Latvijā.
Kādu nacionalitāšu cilvēki dzīvo Arhlatviešu ciemā?
Oļegs: Latvieši, krievi, baškīri, tatāri, ukraiņi.
Vai, šeit dzīvojot, var novērot atšķirības tradīcijās?
Ilona: Šķiet, ka vairs ne, jo ir jauktas ģimenes un liela daļa tradīciju ir pazudušas. Kā skaidro vietējie iedzīvotāji - atšķiras bēres. Latviskās bērēs dod brokastis un dod dzert kafiju, ne tēju. Viss pārējais neatšķiras. Ja agrāk teica, ka pie latviešu mājām zied puķes, tad tagad puķes zied visur, kur nav bijis slinkums iestādīt. Par latviskumu mājā varētu liecināt latviešu valoda. Latviešu valoda nekur nav ģimenes saziņas valoda, un neviens to nedara, pat ja ir divi latviešu valodas zinātāji ģimenē.
Ja bērns nes mājās uzdevumus un mājas darbus latviešu valodā, stāsta par mācībām skolā vecākiem vai vecvecākiem, kuri šo valodu zina, tad sanāk, ka viņi pret latviešu valodu skolā izturas kā pret jebkuru svešvalodu?
Ilona: Kad es sāku strādāt, es darbam pieķēros ar lielu nopietnību un tādu gaidīju no saviem skolēniem, bet daudzi vecāki izņēma skolēnus no latviešu valodas apguves grupas, jo nevēlējās veltīt tam laiku. Bija meitene, kura pēc palīdzības gāja pie savas vecmāmiņas kaimiņu mājā, jo vecāki nevarēja palīdzēt, bet citai mammai bija slinkums bērnam palīdzēt, un viņa izņēma bērnu no valodas apguves grupas.
Kādēļ tas tā notiek – valoda nav vērtība, latviskums nav vērtība, nesaskata iespēju un nesaskata valodas iespējas nākotnē?
Ilona: Šķiet, ka viņi vairs sevi arī par latviešiem īsti neuzskata.
Kad tad izvelk un izrāda to latvisko, kas palicis?
Ilona: Kad iedzer, daži tad atceras. Bet ikdienā nē – mēs esam Krievijas pilsoņi. Valoda? Nē, tādēļ ikdienā neiesim lauzīt galvu un mēli, tā vairs nav vērtība. Iespējas ir, bet neizmanto, ja līdz šīm to neizdarīja, neizdarīs nekad. Neesmu dzirdējusi, ka kāds brauktu uz Latviju. No Latvijas brauc radinieki ciemos.
Oļeg, kādas bija tavas attiecības ar latviskumu, kad biji bērns?
Oļegs: Jā, es sapratu, ka esmu latvietis, mēs katru svētdienu tikāmies pie vecmammas vai pie vecvecmammas, tur dzirdēju latviešu valodu, vairāk sarunājās latviski. Mēs dzīvojām Padomju Savienībā, bijām Padomju Savienības pilsoņi. Nacionalitātes jautājums nekad nav bijis aktuāls. Bērni par to nerunāja, bet atrada kopēju valodu. Bērnībā viss bija labi, nu... kādreiz varbūt ne tik labi.
Tu augi starp krieviskām un latviskām tradīcijām gan ģimenē, gan ciemā, vai redzēji atšķirības?
Oļegs: Sapratnes ikdienā – latvisks vai krievisks – nebija. Mums vectēvs gatavoja ripiņas – kartupeļu ripiņas čuguna pannā cepa kā čipsus. Vēl bija zostiņš – mērce. Vēl vārīja ķīseli no žāvētiem āboliem, taisīja “kalduni” (Ilona saka, ka “kalduni” atgādina lietuviešu cepelīnus), tās bija lietas, kuras uzskatīju par latviskām.
Ilona: Nekad nevienā mājā man ēdiens nav pasniegts kā latvisks, kā kas īpašs no latviešu virtuves.
Jūs gatavojaties veidot savu ģimeni Latvijā. Raksturojiet ģimenes kā institūcijas nozīmi ciemnieku dzīvē.
Ilona: Ciemā ir būtiski, ka esi precējies. Laukos ir jābūt precētiem un jābūt bērniem. Ja gribi dzīvot citādi, tad baksta ar pirkstu un saka, ka tas ir nepareizi, tā nedrīkst. Ir ģimenes, kur redzams, ka vecāki bērniem dod pēc iespējas vairāk, ir ģimenes, kur ir tā, kā ir. Manuprāt, tāpat kā Latvijā attiecībā uz bērniem, bet precēšanās jautājums ir citāds. Šos 10 gadus ir bijis tā, ka sveši cilvēki man jautā - kāpēc neprecos, kad būs bērni? Kāpēc neprecos? Tāpēc, ka mani neviens neprec. Kādreiz biju ļoti dusmīga par šiem jautājumiem, jo to uzskatu par deguna bāšanu svešās apakšbiksēs. Tagad nejautā, vai arī es vairs nereaģēju uz to, tāpēc nav interesanti jautāt.
Kad brauksiet uz Latviju?
Ilona: Mans darba līgums beidzas 30. jūnijā.
Kas būs tas, kā pēc 10 gadiem Arhlatviešu ciemā no dzīves šeit pietrūks Latvijā?
Ilona: Bērnu. Būšu godīga. Nekā cita, tikai bērnu pietrūks.
