Nacionālajā teātrī tapis Ances Muižnieces lugas "Divas pasaules" iestudējums Jāņa Znotiņa režijā. Izrāde "Divas pasaules" aicina jauniešus domāt par pretstatiem – grāmatas autoriem un viņu varoņiem, sievietēm un vīriešiem, vecākiem un bērniem, bet arī par Annu Brigaderi, Jāni Jaunsudrabiņu un viņu darbu vēstījumu šodien.
"Annas Brigaderes un Jāņa Jaunsudrabiņa darbus sāk aizmirst, tos lasa aizvien mazāk, pamazām viņi no klasiķiem kļūst par nevienam nevajadzīgām fosilijām, kas klīst pa digitālo kapsētu. Taču Jaunsudrabiņam dzimst ģeniāls plāns – iedzīvināt Anneli un Janci, lai abi grāmatu tēli kļūtu pamanāmi un liktu atminēties abus rakstniekus," izrādes "Divas pasaules" pieteikumā raksta Nacionālais teātris.
"Godīgi sakot, tie jautājumi, ko lugā jaunieši uzdod autoriem, ir tie paši, kuri man radās, lasot tās grāmatas, jo es centos lasīt darbus ar tādu skatu – ja man tagad būtu 15, 16 gadi, ko es tur meklētu?" atklāja Muižniece.
"Tad es ik pa laikam dusmojos, es dusmojos uz Jaunsudrabiņu, – kas tā ir, kaut kāda lauksaimniecības, govju kopšanas instrukcija? Kas tas ir? Kāpēc man tas jālasa? Visas tās iekšējās dusmas, jautājumi un reizē arī sajūsma par atsevišķām lietām, es to visu integrēju darbā iekšā," viņa stāstīja.
Pēc izrādes noskatīšanās lielākā daļa jauniešu gan atklājuši, ka nedz Jaunsudrabiņa, nedz Brigaderes darbus nemaz nav lasījuši.
"Paldies Dievam vai diemžēl – ''Skola2030'' pieļauj ļoti liberālu tekstu atlasi, ja vien skolotājs nav maniakāls paraugprogrammas adepts, kurš vienkārši ar to kā ar Svētajiem rakstiem nēsājas apkārt. Līdz ar to empātisks skolotājs var klasei un pats savam temperamentam zināmā mērā piemeklēt tos tekstus," atzina skolotāja Ratinīka.
Latviešu valodas un literatūras skolotāja vērtēja, ka no Brigaderes darbiem skolotāji pilnīgi noteikti savā programmā izmantos pasaku lugas, varbūt pat kādus fragmentus no "Dievs, daba, darbs", bet noteikti ne izrādē izmantoto autobiogrāfisko tekstu "Akmeņu sprostā". Savukārt no Jaunsudrabiņa darbiem, iespējams, var tikt izmantota "Zaļā grāmata", bet arī ne bieži. Vienlaikus pilnīgi no šo autoru darbiem jauniešiem noteikti nesanāks izvairīties.
"Tas, ka klasika būtu jāiekļauj programmā, kaut vai tāpēc, lai [jauniešiem] tas vārdu krājums nebūtu tik šaurs, kāds tas ir šobrīd, tas ir pilnīgi noteikti skaidrs. Kaut vai tikai šī iemesla pēc," vērtēja Ratinīka.
"Bet viss ir atkarīgs no tā, kāds ir jaunieša skolotājs, jo būtībā tās divas literatūras stundas nedēļā nepaģēr, ka tu tagad ļoti dziļi iedziļināsies kādā citā autorā, izņemot tādu pilnīgi eksistenciālo minimumu, kas reizēm reducējas tikai līdz Blaumanim vai Rainim," viņa piebilda.
Muižniece norādīja, ka nelolo lielas cerības, ka jaunieši pēc izrādes noskatīšanās skries un lasīs konkrētās grāmatas, un tas viņai arī nešķiet tik svarīgi.
"Bet varbūt mēs viņos radām interesi par šiem autoriem, pamudinām skatīties citādāk uz tām grāmatām, liekam saprast, ka tie autori nav tādi apputējuši kaut kādi pieminekļi – garlaicīgi, neaizskarami, tāli –, bet vairāk iedziļināties mūsu vēsturē, par to, kāpēc viņi bija svarīgi tajā laikā, par ko viņi rakstīja," viņa vērtēja, piebilstot, ka tam nav jānotiek uzreiz, arī viņa pati tikai vairākus gadus pēc skolas beigšanas no jauna pievērsās latviešu klasiskajai literatūrai.
"Man šķiet ļoti būtiski iedot jauniešiem rīkus, mēģināt iedvesmot viņus būt bezkaunīgiem un, lasot grāmatas, iztēloties to, ko viņi grib,
ja viņi grib; savā iztēlē ar tiem varoņiem darīt kaut ko citu, nekā ir rakstīts, vai izdomāt kaut ko vēl klāt, vai uzdot jautājumus, vai strīdēties ar šiem tēliem, respektīvi, nodarbināt savas smadzenes un būt nevis tikai uztvērējiem, bet risināt kaut kādu dialogu gan ar autoriem, gan tēliem. Tad man šķiet, ka šādu literatūru vēl var lasīt. Pretējā gadījumā, ja tu vienkārši tikai uztver, tad es tiešām neredzu iemeslu, ko mūsdienās tas man īsti dod?" atzina Muižniece.
Arī Znotiņš piekrita, norādot, ka izrādes iekšējais uzstādījums ir runāt par šo tēmu, jo tad tā zemapziņā nogulsies. Pat tad, ja izrāde vai grāmata konkrētajā brīdī nepatīk, idejas paliks.
Ratinīka vērtēja, ka mūsdienu vidusskolēni latviešu literatūras klasiku lieto kā materiālu, lai mācītos analizēt tekstu, saprast kontekstu. Viņiem nav akli jāpiekrīt autoru idejām, kas tiešām var būt novecojušas, vai jāidentificējas ar tām pašām problēmām un personāžiem.
"[Jauniešiem] vienkārši ir cits dzīves ritms, cita poētika. Viņi to lauku romantiku vispār neķer," viņa secināja.
"Man tiešām šķiet, ka nav jāmīl tā laika literatūra. Tas nav obligāti. Tur jau ir tā problēma, ka, jo labāk pasniedzēji vai vecāki grib, jo vairāk viņi nāk virsū ar – nu šis tev ir obligāti jāmīl. Bet, kolīdz man kāds nāk virsū un saka, ka man obligāti ir jāmīl, man nekas nepatīk, tāpēc ka es nesaprotu, ko tur mīlēt, tur viss ir garlaicīgi," piekrita Muižniece.
