Aizvadītājos Rīgas grāmatu svētkos varēja mainīt, pirkt, iegūt mākslinieku autogrāfus Bikibuka sērijas grāmatās un arī apdrukāt līdzpaņemtos audumus ar bilžu grāmatu sērijas galveno varoni - Bikibuku. Daudziem līdzi bija saiņi ar Bikibuka grāmatām. Prāvs maiss līdzi Kaivai un viņas bērniem Gerdai un Gregoram, kuriem patīk dzejoļi. Kopā ar mammu abi ir atnākuši nopirkt vēl trūkstošās grāmatiņas. Mamma stāsta, ka plānots grāmatiņas taupīt tālāk bērnu bērniem.
“Katra grāmatiņa ir kā vērtība mākslinieciskā noformējuma dēļ un autoru dēļ. Izdevniecība “Liels un mazs” lika man kā pieaugušam iemīlēt dzeju, tieši ar viņu dzejoļu grāmatām, ko izdevuši interesantā veidā, es iemīlēju dzeju,” stāsta mamma Kaiva.
Pirms pieciem gadiem iznāca pirmās sešas grāmatas, kuras iepazīstināja ar Bikibuka ideju – izdot simts kabatas formāta grāmatu, katrā no tām publicējot vienu dzejoli - gan klasiķu, gan mūsdienu autoru -, ko ilustrē kāds mākslinieks, piešķirot dzejolim savu interpretāciju.
Lasītāju konference “100 Bikibuki manā dzīvē” bija pulcējusi dažāda vecuma klausītājus, pat tādus, kas paši vēl neprot lasīt. Konferencē piedalījās arī Ieva Freidenfelde un viņas krustbērni Ēriks un Augusts. Ērikam tikai divi gadi, taču jau esot mīļākā Bikibuka sērijas grāmata.
“Mēs esam Bikibiku fani,” bilst Ieva. Viņa uzskata, ka grāmatiņas ir fantastisks veids, kā bērniem iepazīt dzejoļus, skaisti un radoši ilustrētus dzejoļus. Katru reizi, kad iznāca jauns Bikibuks, tas nonāca mājās grāmatu plauktā.
Konferenci vadīja un diskusijā piedalījās kultūras kritiķe Santa Remere, arī pedagogs Lauris Bokišs, Bērnu literatūras centra bibliotekāre Ilze Marga un māksliniece Elīna Brasliņa, kurai ar šo sēriju saistās arī pirmais novērtējums kā ilustratorei. Dzejniece Inese Zandere atcerējās, kā aizsākusies šī sērija.
“Es aizgāju uz Nacionālo bibliotēku un sameklēju milzīgi daudz dzejoļu, kas, likās, varētu māksliniekiem patikt un ko viņi varētu gribēt ilustrēt. Tad bija pirmā lielā mākslinieku grupa, kas sēdējā piecas stundas mūsu redakcijā un klausījās, kā es šos dzejoļus lasīju priekšā.
Viens no viņiem bija Jānis Blanks, kurš kaismīgi blociņā pierakstīja dažādus dzejoļus,” atminas Inese Zandere.
Pēc pieciem gadiem mākslinieks Jānis Blanks tomēr uzgleznoja savu sērijas grāmatu, izvēloties Artūra Gobas dzejoli “Zemes vēzis” un kļūstot par simtā Bikibuka autoru, tajā astoņas rindiņas un deviņas ilustrācijas.
Gundega Muzikante ir starp pirmajiem Bikibuka māksliniekiem, viņas ilustrētais Bikibuks ir ar numuru 17 un to sauc “Mājiņa”.
“Man ļoti patika, ka dzejolim ir fantāzijas brīvība,” atzīst māksliniece, kura arī atminas pirmo sapulci, kurā mākslinieki klausījās dzejoļus un izvēlējās to, kuru ilustrēt.
Gundega Muzikante atzinīgi vērtē izdevniecības ieceri aicināt darbus ilustrēt māksliniekus, kas ikdienā ar to nenodarbojas, tas ir izaicinājums pašam māksliniekam un arī skatītājiem, jo katram ir savi izteiksmes līdzekļi, ko izmanto.
Eižens Freimanis, kuram seši gadi, sācis iepazīt Bikibuka sēriju no tās pirmsākumiem. Viņš stāsta, kādi Bikibuki patīk pašam, bet mamma Santa Remere papildina, ka viņu reizēm pārsteigusi dēla izvēle, jo ir Bikibuki, ko pati mazāk ievērojusi, bet dēls tos izvēlējies ņemt līdzi, lai mākslinieks to parakstītu.
Sērijas sastādītāja ir dzejniece Inese Zandere, bet mākslinieciskā redaktore Rūta Briede, kas ir arī Bikibuka logo un idejas autore. Noslēdzot sēriju, abas kopā izveidojušas pārsteigumu faniem – Bikibuku nr. 101 “Ja Bikibukam būtu divritenis”.
