LSM.LV aicina vēsturnieku Kārli Silu dalīties ar idejām un faktiem, kā to visu labāk un saprotamāk paskaidrot bērniem.
Esam sagatavojuši krāsojamus zīmējumus (varat izprintēt visus sešus zīmējumus, kā arī atsevišķi pa vienam zīmējumam pie jautājumiem), kas vēsturiskos notikumus, varoņus un simbolus palīdzētu izprast mazākiem bērniem.
1. Kas bija Neatkarības karš (Brīvības cīņas)?
Izprintējams krāsojamais zīmējums:
Pirmais iemesls nelielam apjukumam varētu būt tas, kā nosaukt notikumus Latvijā starp 1918.–1920. gadu. Jau pavisam drīz pēc kara noslēguma Latvijas iedzīvotāju vidū lielu popularitāti ieguva apzīmējums "Brīvības cīņas". Tomēr allaž līdzās ir bijis arī apzīmējums "Latvijas Neatkarības karš" (dažkārt arī "neatkarības kari"). Mūsdienās vēsturnieki rekomendē izmantot jēdzienu Neatkarības karš, un pēdējo gadu laikā šim ieteikumam konsekventi seko arī lielākā daļa valsts iestāžu. Galvenais arguments pret "Brīvības cīņu" izmantošanu ir romantizētais sentimentālisms, ko ietver šāds formulējums, kamēr "Neatkarības karš" precīzāk raksturo notikumu būtību. Jēdzienu "Neatkarības karš" arvien biežāk izmanto arī skolu programmās, tāpēc tā lietošana sarunā ar bērnu varētu mazināt apjukumu.
Īsumā raksturojot Latvijas Neatkarības karu, jāsāk ar to, ka 1918.–1920. gada notikumus var sadalīt divās daļās. Pirmajā no 1918. gada 18. novembra līdz 1919. gada jūlijam cīņa noritēja starp trijām radikāli atšķirīgām vīzijām par Latvijas nākotni (K. Ulmaņa pagaidu valdība simbolizē demokrātisko vīziju, P. Stučkas padomju valdība – komunisma un proletariāta diktatūru, bet A. Niedras valdība – mēģinājumu atjaunot agrāk cara laikā pastāvējušo kārtību). Bet, noslēdzoties Cēsu kaujām, starp 1919. gada jūliju un 1920. gada februārī norit cīņa par dažādu ārēju spēku padzīšanu un robežu kontroli.
Kauju un militāro operāciju uzskaitījums ir gana plašs, lai tajā apjuktu pat ar labām priekšzināšanām, tāpēc mans ieteikums ir pēc iespējas atturēties no pārbagātības ar faktiem. Tā vietā es ieteiktu bērnam skaidrot šā brīža notikumus kā ideju jeb viedokļu sadursmi. Pirmkārt, 1918.–1920. gadā ne visi bija gatavi piekrist idejai par to, ka Latvijai ir jābūt neatkarīgai. Otrkārt, viedokļi par to, kādai būtu jābūt Latvijai, arī bija krasi atšķirīgi. Šādi pastāv iespēja runāt par to, kā savstarpēja godīga saruna, gatavība piekāpties un uzklausīt ļauj lielāko daļu pretrunu atrisināt mierīgā ceļā un ar vienošanos palīdzību. Bet reizē arī atgādināt, ka dzīvē būs arī cilvēki, kas nav gatavi kompromisiem, un tad var rasties nepieciešamība aizstāvēt savu pārliecību.
Nedaudz vecākiem bērniem jau var mēģināt skaidrot to, kas ir demokrātija un kāpēc tā ir vērtība. Tāpat arī to, ka 1918./1919. gadā Niedra, Ulmanis un Stučka katrs piedāvāja savu vīziju Latvijas tālākai attīstībai. Niedra vēlējas saglabāt agrāk privileģēto sabiedrības grupu priekšrocības, Stučka solīja nākotnes utopiju, kuras vārdā drīkst atņemt īpašumus šodien, bet Ulmaņa pagaidu valdība iestājās par pilsoņu tiesībām tālāko nākotni noteikt demokrātiskā ceļā, ievēlot Satversmes sapulci. Un beigās demokrātiskas Latvijas uzvara bija balstīta ne tikai militāros sasniegumos, bet iespējā piedāvāt valsti, kurā vieta būtu visiem tās iedzīvotājiem. Īsi sakot – pirms 100 gadiem visus Latvijas pilsoņus iekļaujoša demokrātija bija vispārliecinošākā ideja, un tāda tā turpina būt arī šodien.
2. Kā runāt par karu?
Izprintējams krāsojamais zīmējums:
Runājot jau par pašu kara darbību, manuprāt, būtu svarīgi uzsvērt varonību un drosmi kā pozitīvos aspektus, ko mēs novērtējam 11. novembrī. Turpretī vardarbība un citas kara šausmas ir iemesli, kāpēc karš pats par sevi ir liela traģēdija. Kara darbībā nav nekā skaista: ierakumi briesmīgi smako; šāviņu radītās traumas ir atbaidošas; ikvienam karā kritušajam neatkarīgi no puses ir tuvinieki, kas sēro; pat daudzi no tiem, kas pārdzīvo tiešu karadarbību bez fiziskām traumām, vēl ilgus gadus pēc tam mokās ar smagām psiholoģiskām problēmām. Veids, kā bērnam pateikt, ka kara darbība ir neglīta padarīšana, protams, ir atkarīgs no vecuma un psiholoģiskās sagatavotības, bet, manuprāt, tas ir svarīgs aspekts, kas būtu jāuzsver, arī runājot par Neatkarības karu. Un karavīri, kas cīnījās par Latviju Neatkarības kara laikā, bija varoņi nevis tāpēc, ka viņi kādu nogalināja vai sakropļoja, vai paši tika ievainoti, vai krita kaujas laukā, bet gan tāpēc, ka viņiem piemita drosme aizstāvēt vērtības, kam viņi ticēja. Un, pateicoties viņu drosmei, mums ir iespēja dzīvot neatkarīgā un demokrātiskā valstī.
Vēl svarīgs jautājums ir, kā pievērsties pretiniekam Neatkarības kara laikā. Lielākajā daļā militāro konfliktu, un Neatkarības karš nav izņēmums, nav skaidri nosakāmi tumšie un gaišie spēki. Tas, ka pirms simt gadiem ne visi atbalstīja demokrātiskas vērtības, nepadarīja viņus par ļauniem cilvēkiem. Konflikta iemesls bija atšķirīgi viedokļi un intereses. Svarīgi būtu arī izvairīties no kara vienkāršošanas līdz etniskām kategorijām. Neatkarības karā nekaroja latvieši pret krieviem vai latvieši pret vāciešiem. Latvijas armijas rindās cīnījās visu skaitliskā ziņā vērā ņemamo mazākumtautību pārstāvji – krievi, vācieši, ebreji, lībieši, romi, poļi, lietuvieši un igauņi. Tāpat dažādajās armijās, kas karoja pret K. Ulmaņa pagaidu valdību, bija gana daudz latviešu.
Neatkarības kara norisēs viennozīmīgi bija etniskā naida dimensija, un tobrīd daudzus latviešus doties karot motivēja naids pret "vāciešiem" nevis kādi cēli ideāli par demokrātiju un brīvību. Apogeju šis naids sasniedza 1919. gada pavasarī līdz ar sarkano un balto teroru. Komunistiskas pārliecības latvieši īstenoja genocīdu pret vācbaltiešiem, tikmēr vācbaltu zemessargi veica asiņainas atriebības akcijas pret īstiem un iedomātiem komunistiem, pārsvarā latviešiem. Bet šis temats ir ļoti sarežģīts – latviešu-vācbaltiešu attiecību dinamikai ir daudz dažādu nianšu, šķautņu un pretrunu, lai no mūsdienu skatupunkta ātri atrastu sevi stereotipu un vēstures mītu teritorijā. Tāpēc runājot ar bērniem, mans ieteikums būtu izvairīties no etnisko kategoriju piemērošanas. Cīņa Neatkarības karā pamatā noritēja starp dažādām pārliecībām, nevis tautībām.
3. Kas notika 11. novembrī?
Izprintējams krāsojamais zīmējums:
Ik gadu 11. novembris neapskaužamā pozīcijā nostāda Latvijas skolotājus, kuriem ir jāspēj paskaidrot skolēniem to, ka vieni no nozīmīgākajiem valsts svētkiem ir veltīti Latvijas armijas uzvarai pār kādu gruzīnu karavadoni un viņa vadīto karaspēku. Jāatzīst, ka to, kas bija Pāvels Bermonts, ko viņš gribēja un kāpēc viņš bija Latvijā, es pats sāku izprast tikai pēc specializēta studiju kursa pabeigšanas augstskolā. Saistībā ar dažādām Neatkarības kara notikumu simtgadēm mans kolēģis vēsturnieks Jānis Šiliņš ir publicējis virkni rakstu lsm.lv, lai skaidrotu šos sarežģītos notikumus. Tāpēc zināšanu atsvaidzināšanai iesaku iepazīties ar tiem (Par Bermonta personību; Par Bermonta un A. Niedras attiecībām; Par ģenerāļa fon der Golca lomu Bermonta afērā; Par Bermonta uzbrukumu Rīgai 1919. g. oktobrī).
Šoreiz gan mans mērķis nav iedziļināties dažādās niansēs, un tas, ka ar 11. novembri saistītie jautājumi ir jāskaidro jaunākai auditorijai, zināmā mērā atvieglo situāciju. Vienu no risinājumiem, kā skaidrot Bermonta fenomenu, ir viedokļu atšķirības izmantošana. Pāvels Bermonts nepiekrita idejai par neatkarīgu Latviju (tāpat kā par meatkarīgu Igauniju un Lietuvu) un vēlējās atjaunot agrāk Krievijas Impērijā valdījušo kārtību. Viņa pārliecība bija pietiekami spēcīga, lai Bermonts piekristu uzņemties vadīt no vācu armijas atliekām un krievu karagūstekņiem vadītu armiju un to izmantotu, lai uzsāktu kara darbību ar Latvijas armiju. Pretestība Latvijas valsts idejai, vēlme atjaunot cara laiku kārtību un gatavība karot gan Bermontu nepadarīja par Holivudas filmām raksturīgu ļaundari. Viņa uzskatiem piekrita miljoniem bijušo Krievijas Impērijas pilsoņu no teju visām impērijā pārstāvētajām tautībām, kuri veidoja tā dēvēto "balto spēku" kodolu Krievijas pilsoņu karā.
Bermonta spēku (oficiālais nosaukums – Rietumkrievijas Brīvprātīgo armija) uzbrukums Latvijas armijai sākās 8. oktobrī. Sākotnēji ofensīva guva panākumus, Bermonta spēkiem ieņemot teritorijas gar Daugavas kreiso krastu, tostarp arī Pārdaugavu. 11. novembrī mēs svinam tieši Pārdaugavas atbrīvošanu, kas iezīmēja Bermonta spēku galējo sagrāvi. Lai 11. novembra notikumus padarītu mazāk abstraktus, veidoju pastaigu maršrutu pa Pārdaugavu, kas noteikti ir izmantojams arī nedaudz vecākiem bērniem vēstures izpratnes uzlabošanai.
4. Kāpēc Lāčplēsis?
Izprintējams krāsojamais zīmējums:
1888. gadā pirmo izdevumu piedzīvoja Andreja Pumpura eposs "Lāčplēsis", tā ietvertie tēli ir neatņemama latviešu nacionālās simbolikas daļa. Eposa iznākšanas brīdī un vēlākajās varoņa literārajās apstrādēs (Raiņa "Uguns un nakts" (1905)) bija skaidri nolasāms konflikts starp latviešu nacionālo kustību un vācbaltiešu elitēm. Pirmā Pasaules kara laikā, kad sākās latviešu strēlnieku vienību veidošana, presē strēlnieki pavisam drīz kļuva par Lāčplēšiem, bet Vācijas armija par melnajiem bruņiniekiem. Kopš tā brīža Lāčplēša tēls ir neatņemami saistīts ar latviešu karavīriem, un šī simbolika tika plaši izmantota Neatkarības kara laikā un pēc tā. Labu materiālu, ar kuru iepazīstināt bērnu ar Lāčplēša tēlu, ir sagatavojis Latvijas Radio 1.
5. Vai varoņi var būt tikai puiši?
Izprintējams krāsojamais zīmējums:
Ierasti spēlēt kariņus ir puišu lieta. Tāpat, no malas vērojot bērnu interjekcijas ap 11. novembrī demonstrēto Latvijas armijas militāro tehniku, tieši zēnu acis mirdz, kamēr meitenes bieži paliek novārtā. Tomēr no vēstures viedokļa būtu nepamatoti skatīties uz uzvaru Neatkarības karā tikai kā vīriešu panākumu. Pirmkārt, trīs sievietes – Valija Veščuna-Jansone, Līna Čanka-Freidenfelde un Elza Žiglevica – ir Lāčplēša Kara ordeņa kavalieres. Pie tam Veščuna-Jansone un Čanka-Freidenfelde karoja frontē kā kareives.
Bet cīņa frontē nav vienīgais veids, kā sniegt ieguldījumu uzvarai. Tūkstošiem Latvijas sieviešu kara laikā kļuva par medmāsām, glābjot ievainotu karavīru dzīvības. Šādam solim arī bija nepieciešama ļoti liela drosme, varonība un ziedošanās, ik dienu kopjot un dodot iespēju tālākai dzīvei šaušalīgus ievainojumus guvušiem karavīriem. Tāpat arī medmāsas riskēja ar savu dzīvību un veselību, draudiem nākot gan no frontes tuvumā krītošiem lādiņiem, gan dažādām epidēmijām, kas bija neizbēgamas kara hospitāļos. 1919. gada rudenī Bermontiādes laikā tieši sievietes bija tās, kas organizēja dažādas ziedojumu vākšanas kampaņas, formas tērpu šūšanu un lauka virtuvju ierīkošanu. Šie piemēri labi parāda to, ka nav obligāti jākaro ar ieroci rokā frontē, lai palīdzētu aizstāvēt savu valsti.
6. Kā būt Lāčplēsim šodien?
Izprintējams krāsojamais zīmējums:
Pēdējais jautājums, kas varētu rasties, ir – kā būt Lāčplēsim šodien. Man gribētos virzīt jau iepriekš uzsākto tēmu uz to, ka 11. novembrī mēs svinam nevis karu, bet gan spēju būt drosmīgam un pat vardarbības draudu priekšā neatkāpties no savas pārliecības un ideāliem. 11. novembrī mēs pieminam tos, kas atdeva savas dzīvības par to, lai mēs varētu dzīvot demokrātiskā un neatkarīgā valstī. Tātad 11. novembris vispirms ir pilsoniskās drosmes svinības. Lai kļūtu par Lāčplēsi šodien, nav jāņem rokās ierocis un jādodas karot. Lāčplēsis ir tas, kurš spēj cienīt līdzcilvēku viedokli, vienlaikus nebaidoties paust savējo, un ir gatavs iestāties par šīm demokrātijas pamatvērtībām arī ikdienas dzīvē. Mazāk abstraktā formā bērniem pilsoniskās drosmes piemērus var minēt sadzīviskās izpausmēs – piemēram, palīdzot vecākiem cilvēkiem vai neiesaistoties citu bērnu apcelšanā.
Raksta pirmpublikācija 2020. gada 14. novembrī.
