Miera dārgakmens
Kihnu sala, esot septītā lielākā Igaunijas pārziņā esošā sala, ir vien septiņus kilometrus gara un trīsarpus kilometrus plata. Mazs ir skaists, viennozīmīgi. Šie sešpadsmit kvadrātkilometri slēpj sevī akmeņainas pludmales ar garām, oļu veidotām astēm jūrā, spicus kadiķu pudurus, lauku koka arhitektūras namiņus četros salas ciemos, kuros mājo īpaši Kihnu raksturīgā kultūra, un košu kultūrvidi, kas smaržo pēc kaltētas zivs.
Nokļūt salā var ar prāmi, kas uz Kihnu ostu dodas no Pērnavas (reizi nedēļā) vai no mazākas ostas Manilaidas (trīs līdz četras reizes dienā siltajā sezonā, 50 kilometru attālumā no Pērnavas gar piekrasti uz augšu). Lielākam piedzīvojumam ziemas apstākļos reizēm turp var doties arī pa aizsalušu ziemas ceļu. Lai arī uz salas ir lidosta, kopš 2016. gada tā kalpo tikai kā helikoptera nosēšanās laukums. Ieteicams biļetes prāmim e-vidē www.veeteed.com nolūkot laikus kā turp, tā uzreiz arī atpakaļ (īpaši, ja plānos ir ceļot ar savu auto vai kemperi). Siltajā sezonā turp var tikt, bet atpakaļ brīvu vietu uz klāja var nākties gaidīt ilgāku laiku.
Salu var piedzīvot arī ar velosipēdiem (noma turpat ostā) pa pārdomātu un ērti izbraucamu velomaršrutu, kurā ietverti visi salas pievilcīgākie un raksturīgākie objekti. Piedzīvojumu kārākajiem ir iespēja izbaudīt salenieku piedāvājumu: izceļot salu vietējiem tik iecienītajā motociklā ar blakusvāģi (te to ierasti stūrē zvejnieku un savulaik roņu mednieku sievas - sievietes) vai īpaši aprīkotā kravas auto kastē ar 25 vietām kabrioleta cienīgā vējā. Naktsmājas atradīsies vietējos namiņos, ja braucienam gribas piešķirt kultūrvēsturisku noti, vai vislabāk līdzpaņemtā teltī, ja vairāk par iepazīšanos ar kultūru ir vēlme pēc netraucēta miera dabas iekārtotā “viesnīcā” kādā no 36 kilometru krasta līnijas punktiem.
Košais, naivais un saudzējamais
Sala savus ciemiņus sagaida ar stiklotu ostas namu, kurā kā brīvdabas kinoteātrī var vērot kā saulrietus, tā saullēktus, ja atpakaļprāmis izbrauc septiņos no rīta. Turpat līdzās ir ostas tirgus – svaigi “cepts” tirgus koka paviljons, kura priekšā, līdzās diviem tumšiem akmenī sastingušiem roņiem, mazie salas viesi var kuģot koka prāmī, kamēr vecāki pēta tirgus labumus. Tas, ko vērts nogaršot, ja kārojas salai raksturīgas garšas, ir kaltētās, kraukšķīgās zivju plāksnītes, salas tradicionālā melnā asinsmaize ar speķi (garša atgādina “asinsdesu”) un saldajā mutē kusīs vietējās aveņu vai ābolu plātsmaizes.
Tas, ko darīt tālāk, ir atkarīgs no pašiem ceļotājiem. Salā vietējie labprāt piedāvā gan zvejošanu, gan laivošanu, gan zivju kūpināšanu, bet daba parūpējusies par pašpietiekamību, arī nedodoties organizētās izklaidēs, bet ļaujoties ceļošanai bez konkrēta mērķa. Jūra, lai arī tā pati mūsējā, tomēr katrā pludmalē ir mazliet cita. Tāpat kā saulesrietu seansi neatkārtojas, bet ir unikāli savā krāsu un faktūru kopumā. Sala ir putnu iemīļota mītnes un ligzdošanas vieta. Ornitologu prieks un vietējo lepnums. Dažos kokos slejas pat suņu būdām līdzīgi putnu būri, ko vietējie sanaglojuši paši. Piekrastēs ganās arī savvaļas lopi. Par uzdevumu sev var noteikt arī vietējo dižakmeņu un dižkoku ''medības''. Ieteikumus, ko iesākt salā pašiem vai ar vietējo salenieku palīdzību, kā arī budžeta plānošanai piedāvā vietne Igaunijas apceļošanai.
Stipras sievietes un strīpaini brunči. Tā sevi Kihnu sala piesaka @visitkihnu lapā sociālajos tīklos. Raksturīgais saleniekiem ir vietējo sieviešu rokdarbi: to krāšņums un spilgtums, kam saknes rodamas senajos nostāstos, ievijas zeķēs, cimdos, svārkos un blūzēs garos vakaros, kad vīrieši ir tālu prom jūrā zvejā. Līdzās rokdarbiem skan dziesmas, dun deju soļi un laiku īsina tradicionālās rotaļas. Vietējās sievietes tradicionālajos tērpos redzamas arī ikdienā: košo strīpu vilnas svārki var noplīvot gar acīm, dāmām braucot uz bodi ar velosipēdu pat laikā, kad termometra stabiņš rāda virs trīsdesmit grādiem pēc Celsija, gan stūrējot kādu blakusvāģi. Un tas tik dabiski izceļ salas vienkāršību, liecinot, ka kultūra nav tikai salas muzeja telpās, bet tā ir dzīva un priekpilna bez liekas izrādīšanās.
Objekts, kurš laiku pa laikam maina “tērpu” un ir visnotaļ magnētisks bērnu acīs, ir Kihnu muzejs. Šovasar to ietērpuši Pērnavas mākslas skolas audzēkņu mākslas darbi par salas un putnu tematiku, kas neatstāj vienaldzīgu nevienu vai nu savā naivismā vai asprātībā, vai sentimentalitātē. Muzeju, kurā ikviens var iepazīties ar salas iedzīvotāju ikdienas dzīves elementiem, tostarp apģērbu, rokdarbiem, darbarīkiem, mēbelēm, vietējie uzskata par Kihnu identitātes enkuru: Kihnu kultūrtelpa ir iekļauta UNESCO nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā. Turpat apskatāmi arī vietējo naivistu mākslas darbi un stāsti par slavenākajiem salas ļaudīm. Aiz muzeja stūra atrodas arī nesen uzbūvētā Kihnu salas skola, kuras pakājē ir arī bērnu rotaļu laukums, bet pāri ceļam atrodas salas vienīgais dievnams pareizticīgajiem.
Kihnu salas dienvidos, Pitkenes ragā, debesīs trīsdesmit viena metra augstumā virs jūras līmeņa duras Kihnu bāka. Šī dienvidu radziņa “oga” - baltais staltais stāvs sevī ieslēpis jūraszilu iekštelpu ar sarkanām, jūgendiski izlocītām kāpnēm līdz bākas spicītei. Izrādās, ka bāka kā mozaīka salikta kopā 1864. gadā, pārvedot to no Anglijas, izjauktu gabalu gabalos. Kopš 2003. gada, iegādājoties biļeti turpat blakus esošajā mazbodītē, ir iespēja uzkāpt pašā galiņā, lai nolūkotos jūras bezgalībā, tajā, kā jūra ieskauj salu, vai noraudzīties uz bezdelīgas planēšanu zemāk par punktu, kur atrodaties paši. Tas iespējams, gan atrodoties iekšpus bākas, gan ārpusē uz skatu balkoniņa.
Zaļais padoms!
Netraucē salas mieru. Sala nav rezervāts, taču tās dabas un kultūras izpausmes ir baudāmas, bet ne postāmas. Salinieki aicina īpaši klusi uzvesties putnu ligzdošanas laikā un netraucēt salas iemītniekus to pagalmos, ja turp netiek ieaicināti.
