«Sabiedrība neizprot, cik daudz jauniešu dzīvo uz ielām». Saruna ar centru «Open» veidotāju Ediju Klaiši

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Sabiedrībā trūkst izpratnes par to, cik daudzi jaunieši dzīvo uz ielām un no kādām ģimenēm viņi nāk, tā intervijā Latvijas Radio sacīja jauniešu radošo centru "Open" veidotājs Edijs Klaišis. Pretēji populāriem mītiem, uz ielām nonāk jaunieši arī no samērā turīgām ģimenēm. Klaišim ideja par jauniešu centru veidošanu radās nejauši, taču tā attīstījās ļoti strauji, jo izrādījās, ka pieprasījums ir ļoti liels, un tagad Latvijā jau ir 13 šādi centri. 

Ar Ediju Klaiši sarunājās Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondente Paula Dēvica. 

Saruna ar Ediju Klaiši
00:00 / 13:21
Lejuplādēt

Edijs Klaišis: Es iepazīstināšu ar sevi tā, kā es esmu tagad sācis to darīt. Mani sauc Edijs, un es esmu cilvēks ar ļoti pretrunīgu pagātni un reputāciju. Es esmu trīsreiz dzīvē bijis nodzēries un nonarkojies tik tālu, ka tālāk nav kur, ka zemāk nav kur krist. Un arī dzīvē esmu taisījis pietiekami nopietnas ziepes. Un tad, kad cilvēki saka, – kurš tad nav taisījis ziepes, tad es saku: ticiet man, tādas, kādas es esmu taisījis, tādas daudziem pat murgos nav rādījušās. Un kāpēc es šo daru? Tas stāsts ir ļoti vienkāršs. Ja es ar savu pieredzi varu kādam palīdzēt neiegūt šādu pieredzi, tad man liekas, ka tas ir labi, ko es daru šobrīd.

Paula Dēvica: Kā tu nonāci no tā punkta, par kuru tu stāstīji, līdz tam periodam, kur tu esi tagad? Cik ilgs laiks vispār ir pagājis?

Es nezinu, nekad neesmu skaitījis, cik ilgi es nelietoju. Es zinu, ka ir cilvēki, kuri veic šo uzskaiti pa dienām. Es to nekad neesmu veicis. Es pat nevaru atbildēt uz jautājumu, kā man izdevās visu pārtraukt. Jo es negāju nekādas ārstēšanās. Jā, esmu savā laikā provējis anonīmos alkoholiķus. Bet tas beidzās ar to, ka es izgāju ārā no tās sapulces, aizgāju uz veikalu, paņēmu šmigu un pielējos. Katram tā recepte ir sava. Protams, kaut kādā ziņā tas ir, pateicoties tam, ka tāds dzīvesveids atstāj graujošas sekas uz veselību. Tas ir neizbēgami. 

Kā es nonācu līdz šiem centriem – bija tā, ka es kādu laiku taisīju nekomerciālus kultūras pasākumus. Un bija piesaistīti brīvprātīgie. Un atklājās, ka visapzinīgākie un centīgākie – es gan negribu nonievēt pārējos brīvprātīgos – bet bija tādi, kas tiešām zvanīja, prasīja, kad atkal kaut kas būs. Un tad atklājās, ka tie ir ielu jaunieši. Nebija doma, ka tie centri būs vairāki. Bija tā, ka es sāku viņiem nest biļetes uz kaut kādiem koncertiem, tad uz muzejiem, uz bibliotēkām. Tad gājām kopā paēst, citreiz ar drēbēm palīdzējām. Un tad radās doma, ka vajadzētu vietu, kur viņi var nākt ikdienā un pavadīt laiku, lai nebūtu pa ielām jāstaigā. Tā pirms nedaudz vairāk nekā pirms pusotra gada tapa Āgenskalna centrs, kas bija pirmais. Man pašam brīžiem nesaliekas kopā galvā tas, cik ātri tas ir izaudzis. Tagad mums ir 13 centri, tuvāko mēnešu laikā plānā ir pieci, un vakar parādījās nepieciešamība pēc vēl diviem. 

Tā nepieciešamība ir visur, būsim reāli. Problēma ir pilnīgi visur. Lai ko kāds pašvaldības vadītājs stāstītu – ak Dievs, cik pie mums viss ir labi –, šī problēma ir visur. Un tā būs vienmēr, lai kādā pārticībā un labklājībā nedzīvotu sabiedrība.

Tas, cik ātri tas ir aizgājis uz priekšu, varbūt parāda problēmu, kuru mēs pirms tam ignorējām vai neredzējām?

Neredzējām – tieši šis ir tas vārds. Cilvēki pat nespēj iedomāties, cik liela ir šī problēma. Mēs esam ļoti pārņemti ar sevi. Ļoti liela daļa atbildības par šo jauniešu turpmākajiem likteņiem  gulstas uz sabiedrības pleciem. 

Jo sabiedrība ir tā, kas viņus noraksta, kas viņiem nedod iespēju, kas no viņiem novēršas. 

Bet ir arī otra puse šim – mums nav tiesību pārmest neko šai sabiedrībai. Neviens nekad nav viņus izglītojis šajos jautājumos. Neviens viņiem nekad nav stāstījis. Viņi nav aizdomājušies par to, ka 90% jauniešu, kas izvēlas laiku pavadīt uz ielas, nedara to aiz brīvas gribas. Dzīve ir piespiedusi viņus to darīt, jo viņam mājās ir drausmīgi apstākļi. Tieši tāpat, kad policija nopublicē, ka ir kāds jaunietis aizgājis no mājām, ka viņš ir prombūtnē, tiek meklēts. Palasiet komentārus, tur ir ārprāts – narkomāns, zaglis, tusētājs. Bet neviens nav viņiem pastāstījis, ka šie jaunieši iet prom no mājām ļoti nopietnu iemeslu dēļ. Tā ir ļoti milzīga un apjomīga problēma. Un, protams, ka ne jau mēs būsim tie, kas viņu atrisinās. Protams, ka nē. Bet mēs varam palīdzēt ar šo situāciju tikt galā daļai no jauniešiem. 

Un šeit ir tā lieta – pie mums nāk tie, kuri vēlas kaut ko darīt. Mēs neņemam tos, kurus atved. Es visiem stāstu to piemēru no pagājušās vasaras. Atnāca viena mamma ar meitu pie rokas un saka – es gribu, lai mana meita ir pie jums darba dienās no četriem līdz septiņiem. Es saku – nē. Viņa – kāpēc? Centri taču ir visiem pieejami. Es saku – jā, bet visiem, kuri vēlas.

Mēs neesam nedz bērnudārzs, ne pāraudzināšanas iestāde, priekš tam ir citas iestādes. Līdz ar to pie mums nāk tikai tie, kuri paši vēlas. Mums nav pieaugušo, kas viņus pieskata. Tie ir viņu centri.

Ja es gatavojos pie viņiem ierasties, tad es tur esmu ciemiņš. Es viņiem piezvanu un pasaku – klau, es aizbraukšu. Vai arī man ir plānota tikšanās centrā, es viņus pirms tam painformēju par to, ka es tur būšu. Jo tie ir nevis mani centri priekš jauniešiem, bet jauniešu centri. Tā ir viņu drošā saliņa.

Tu varētu pastāstīt mazliet vairāk par šiem centriem – kas tur notiek?

Viņi pie mums var, kā es saku, dauzīt bumbierus. Pavadīt brīvo laiku, taisīt sev ēst – pārtika ir mums uz vietas. Grāmatas, galda spēles, ""Xbox", "Playstation" [spēļu konsoles]. Bet tas nenozīmē, ka viņi laiž tikai muļķi tur. Mums notiek arī dažādas aktivitātes. Bet ir viena lieta, es netērēju savu enerģiju un laiku, priekš viņiem kaut ko sagatavojot, saorganizējot, apsēdinot viņus rindiņā un sakot – klau, šitā lieta jums ļoti noderēs. Būsim reāli, viņiem tas pa vienu ausi pat neieiet iekšā. Es viņiem saku – klau, ja jums ir intereses, vēlmes, tad sēžamies pie galda, liekam galvas kopā un realizējam to. Un tad no viņiem ir pavisam cita atdeve. Viņi tajā visā ieliekas ar visu sirdi. Jo, tieši pateicoties viņiem, pie mums nāk mūziķi, pavāri, sportisti, mākslinieki, skolotāji. Mums ir tādi, kuri ir atsākuši mācības. Viņi paši pieņem lēmumus. Un patiesībā viņi to dara ļoti labi.

Principā jūs viņiem dodat iespējas dzīvot labāk?

Jā. Mēs viņiem uzticamies un dodam iespēju. Tā kā man agrāk pārmeta – kā Edijs ar tādu pagātni var strādāt ar jauniešiem? Tad es saku – es nestrādāju ar jauniešiem. Es nestrādāju ar viņiem. Mēs radām vietas, kur viņiem pašiem ar sevi strādāt. Un viņi to ar sevi arī dara. Un viena lieta, ko es gribu teikt sabiedrībai, – mums nav tiesību viņiem pārmest, ka viņi ir skarbi, ka viņi ir rupji. Un es vienmēr saku viņiem – padomā, pirms tu pārmet, vai tu, nonākot šādā vidē, vispār spētu izdzīvot? Tu nespētu, bet viņi savos 13–14 gados spēj.

Varbūt tu vari vairāk paraksturot, kas tad ir tas ielu jaunietis un kādi apstākļi viņu noved līdz ielai?

Mājās alkohols, narkotikas. Un nevajag uzreiz domāt, ka ielu jaunieši uzreiz ir no maznodrošinātām ģimenēm. Tas ir maldīgs uzskats.

Nāk pie mums arī no turīgām ģimenēm. Bet tur ir problēma, ka viņiem trūkst uzmanības. Līdz ar to viņi sāk vandīties apkārt, sāk gāzt podus, un tad ir visas no tā izrietošās sekas. 

Tas arī ir tāds īsais raksturojums. Un tad man saka – bet ir taču sociālie dienesti. Bet ir tā, ka par lielāko daļu šo jauniešu oficiālās iestādes neuzzina. Pateikšu kāpēc – pirmkārt, viņi ļoti labi zina, tiklīdz viņš spers soli oficiālā iestādē, viņš tiks iegrāmatots. Viņam tiek pateikts, tagad notiks tas, tas, tas un mēs darīsim to un to. Un te ir jāsaprot, ka, lai kādi viņiem tie vecāki nebūtu – narkomāni, dzērāji – tie ir viņu vienīgie vecāki, kurus viņi mīl. Un par kuriem viņi stāvēs un kritīs. Viņi nenodos savus vecākus. Un padomājiet, ja kāds no jauniešiem saņemsies lūgt dienestā palīdzību. Tas nav pārmetums sociālajam dienestam, bet kas viņiem ir jādara? Viņiem ir jābrauc pārbaudīt ģimeni. Un iedomājieties, kas ar to bērnu notiks, ja atbrauks dienests pārbaudīt un teiks – mums jūsu bērns sūdzējās, ka te ir tādi un tādi apstākļi. Un vēl viena lieta, kas ir – viņi paniski baidās tikt izņemti no ģimenes un ievietoti bērnunamā.

Tu arī braukā naktīs un meklē šos jauniešus.

Es zinu, kur tās vietas ir, kur viņi tusējas. Es aizbraucu ar viņiem uzpīpēt un parunāt. Jo – kā tu ar viņiem atradīsi kontaktu? Tev ir jābūt – neteiksim vienā līmenī –, bet tu nedrīksti sevi stādīt kaut kur augstāk. 

Man patika, kādu sašutumu izraisīja – es biju ielicis bildi sociālajos tīklos, ka man mašīnā stāvēja cigaretes un uzrakstīju, ka braucu pie jauniešiem. Tad bija atbildes – ak Dievs, tu ar viņiem pīpē kopā? Es toreiz atbildēju – nē, es pie viņiem pieskrienu, tērpies sporta tērpā, vienā rokā man ir vitamīnu pudelīte un otrā veselīga dzīvesveida bukleti. Nu loģiski, ka nē. Kā es ar viņiem atradīšu kopīgu valodu? Es piebraucu un paprasu, lai iedod uguni, man nav, ar ko piepīpēt.

Tad tā arī tu to uzticību iegūsti?

Jā, noteikti. Mēs centros esam čomi. Mēs esam draugi. Man patika, man kaut kas prasīja – viņi tevi noteikti uzskata par piemēru. Es ļoti ceru, ka nē. Mani par piemēru nevajadzētu ņemt. Ja mani ņemtu par piemēru, tas izskanētu tā – es tagad līdz 40 gadiem padzerstīšos, panarkošos un tad sākšu normālu dzīvi. Nē, mani par piemēru nevajag ņemt, un zinu, ka viņi arī neņem. Tie, kuriem ir interesējis, esmu stāstījis, kā man tas ir beidzies un kādas ir veselības sekas.

Esi pamanījis arī Covid-19 pandēmijas laikā, attālināto mācību laikā jaunas tendences? Varbūt vairāk paliek šo ielu jauniešu?

Viņu ir vairāk, jā. Protams. Un es esmu vairāk nekā pārliecināts, ka pandēmijas sekas, kas ir saistītas tieši ar jauniešiem, mēs vēl tikai jutīsim, un tās būs drausmīgas. Tās būs drausmīgas. Būsim reāli, nedzīvosim ilūzijā. Ļoti daudzi vecāki ir sākuši dzert – aiz bezizejas, aiz garlaicības. 

Protams, ka tam ir sekas. Un mums stāv priekšā ļoti grūts laiks saistībā ar jauniešiem.

Kur viņi uz ielām, kaut kādos pritonos dzīvo, ja?

Vasarā ir savādāk, bet jā, kad nāk vēsais laiks, tad ir pritoni, šķūņi, garāžas. Un tur arī visas no tā izrietošās sekas. Alkohols. Ne tikai.

Ja pie tevis vēršas kāds jaunietis un saka, ka ir atkarības problēmas, tu palīdzi atrast palīdzību?

Pie mums ir pieejami gan psihologi, gan atkarību speciālisti. Meitenēm arī ginekologs, konsultācijas kontracepcijas jautājumos. Var piezvanīt ārstam – sadarbojamies ar diviem, un gadījumos, kad ir veselības problēmas, var anonīmi parunāt, iegūt pirmo informāciju. Centros ir arī meitenēm higiēnas preces, jo tā arī ir milzīga problēma. Es vienkārši gribētu pateikt, tas ir arī mūsu moto – vajag uzticēties un dot iespējas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti