Viens no pazīstamākajiem nīderlandiešu rakstniekiem Mihaels de Koks (1972) raksta lugas un romānus gan bērniem, gan pieaugušajiem, ir vairāk nekā 20 grāmatu autors. Viņa daiļradi raksturo precīzā valodā un skaidrs sižets, kas bērnam, ņemot palīgā iztēli, ļauj uzburt grāmatu varoņu gaitas, kurās tam jāsastopas ar smagām problēmām un jāgūst godīgas atbildes uz neērtiem jautājumiem. Latviski ir tulkotas viņa grāmatas “Vecmamma, kas vislaik samazinājās” un ‘’Rozija un Musa, meitene un zēns’’.
“Kad divi cilvēki stāsta vienu un to pašu stāstu vienlaikus ... rezultāts var būt visai krāšņs. Tieši tāds ir pazīstamā nīderladiešu rakstnieka, daudzu jo daudzu literāro balvu ieguvēja Mihaela de Koka un Judītes Fanistendālas stāsts par Roziju un Musu. Autors un ilustratore kopā apsprieda, kas būtu jāzīmē, kas uzrakstīts īpaši labi. Esam saņēmuši prasmīgi izstāstītu stāstu, skaistu – gan attēlos, gan vārdos.
Rozija un Musa ir divi bērni, kas dzīvo blakus viens otram, un viņi spēj no nekā radīt jebko. “ (Rolfs Erdorfs, godalgots tulkotājs)
Rozija un Musa ir ne tikai bērni, zēns un meitene, no vienas kāpņu telpas daudzstāvu mājā. Viņi spēj no nekā radīt jebko. Spēj fantazēt, iztēloties dažnedažādas lietas. Ļoti svarīgi, ka viņi viens otram uzticas. Kā nevienam citam. Pat Musas onkulis Ibrahims saprot, ka Rozijai drīkst uzticēt gandrīz visu. Pat to, ka Džemma Musas onkulim ieteikusi apprecēt meiteni ar papīriem, jo papīrus viņu valstī taču vajag ikvienam. Arī Ibrahimam. Un varbūt tāda meitene atrastos.
Musa Rozijai pastāsta par viesnīcu, kurā itin viss – skapis, lustra, gulta ir no šokolādes konfektēm, un abi draugi spriež, kā būtu gulēt gultā, kuru pa nakti esi apēdis.
Rozija domā par tēta gultu viņa cietuma kamerā – Rozija katru nedēļu tētim uz cietumu nosūta vēstuli. Kad cietumsardze Marlēna viņam to iedod, tētim šķiet, ka pasaule ir apstājusi griezties. Viņš vienmēr izvelk no pagultes un pārlasa arī iepriekš saņemtās Rozijas vēstules.
Bet pats galvenais ir skolā iestudējamā luga – Rozijai, protams, ir galvenā loma, viņa ir Ērika, bet Musam jātēlo kāpurs, tas ir visai riebīgi – tā vismaz šķiet zēnam. Viņš vēlētos savam kāpura tērpam spārnus, kaut citi apgalvo, ka kāpuriem nav spārnu. Bet Hēmelreika kundze, viņu kaimiņiene, tomēr piešuj kāpura tērpam spārnus un saka, ka izrādē viss ir iespējams – pat kāpurs ar spārniem. Galu galā kāpurs nākotnē pārtaps taurenī.
Musa vienīgi nekādi nespēj iejusties savā lomā: “Domājiet līdzi, skolotājs Vīms svinīgi pamāca, kad beidzot visi nostāušies savās vietās, - jums jākļūst par savu personāžu.. Musa, tu esi kāpurs, tad arī mēģini domāt un just kā kāpurs.” Musa apgalvo, ka viņam nav ne jausmas, kā jūtas kāpurs. -Es esmu drošs, ka tu to sapratīsi, - skolotājs Vims izlēmīgi paziņo, -Taču tikai tad, ja pietiekami vingrināsies.
Rozija ir saņēmusi mīlestības vēstuli no kāda, kas raksta, ka drīz kļūs par taureni un parakstījies “xm”.
Rozija skatās uz savu mammu, kas katru vakaru draudzīgi tērzē ar tēvoci Ibrahimu, kaut tētis ir cietumā. Rozija raksta Musam atbildi: “Piedod, Musa, mīlestība=nelaime. Sirdis ir no porcelāna, tās var viegli saplēst. Labāk paliekam draugi.”
Grāmatas saņēmusi vairākas godalgas - Boekenwelp, Vlag en Wimpel, Jenny Smelik-IBBY Prize, Deutscher Jugendliteraturpreis nomināciju.
2018.gadā stāsts “Rozija un Musa, meitene un zēns” Beļģijā ir piedzīvojis ekranizāciju un filmas veidotāji to piesaka kā mūsdienīgu stāstu par divu bērnu draudzību, solidaritāti un drosmi.
