Katru reizi, kad Rozija vaicā mammai, kur pazudis tētis, tā smagi nopūšas un atbild, ka tētis ir devies uz tālu zemi un nevar ar viņām sazināties. Flāmu rakstnieka Mihaela de Koka stāsts “Rozija un Musa, meitene un zēns” vēsta par kādu ģimeni, kurā mammas meli meitai ved pie citiem meliem, attālinot vienu no otras. Meli ģimenē Rozijai liek meklēt patiesību par tēva prombūtni ārpus tās - kopā ar draugu Musu un kaimiņieni Hēmelreiku. Vēl vairāk, Musa palīdz Rozijai atšķetināt tēva pazušanas iemeslu, dodoties viņai līdzi arī uz cietumu satikt tēvu. Musa ir īsts draugs, varonīgi klusējot par Rozijas atklājumiem, jo mamma turpina stāstīt, ka tētis ir aizbraucis uz ārzemēm... Autors uz šo situāciju mēģina raudzīties ar bērna acīm – godīgi, bez samākslotības un tieši, piešķirot grāmatai spilgtu savdabību un realitātes auru.
“Piedod, mammu. Rozija klusām saka. Es Tev tik labprāt būtu visu izstāstījusi. Man arī žēl, mamma atbild. Un zini... Tev ir taisnība. Man vajadzēja pateikt, kur ir Tavs tētis.”
“No šodienas mums vienmēr jābūt godīgām. Mamma izlsien gaisā rādītājpirkstu. Lai arī cik grūti tas ir. Vienmēr būt godīgām.”
Mihaels de Koks (1972) raksta lugas un romānus gan bērniem, gan pieaugušajiem, ir vairāk nekā 20 grāmatu autors. Viņa daiļradi raksturo precīzā valodā un skaidrs sižets, kas bērnam, ņemot palīgā iztēli, ļauj uzburt grāmatu varoņu gaitas, kurās tam jāsastopas ar smagām problēmām un jāgūst godīgas atbildes uz neērtiem jautājumiem. Latviski ir tulkota viņa grāmata “Vecmamma, kas vislaik samazinājās”.
2018. gadā stāsts “Rozija un Musa, meitene un zēns” Beļģijā ir piedzīvojis ekranizāciju, un filmas veidotāji to piesaka kā mūsdienīgu stāstu par divu bērnu draudzību, solidaritāti un drosmi.
