Vecākiem par bērnu uzvedību
Palīgs vecākiem bērnu audzināšanas un uzvedības jautājumos:
Mēs rakstīsim par: Disciplinēšanas kļūdām; Ķermeņa valodu; Audzināšanas sekvencēm; Sodīšanu;
Sagatavotās tēmas:
Ierobežojumu nozīme
Visa mūsu dzīve sastāv no rāmjiem un ierobežojumiem, tas dod skaidrību un paredzamību. Noteikumi ir paredzami. Cilvēki ir sociālas būtnes, un bez rāmjiem būtu grūti orientēties visās dzīves situācijās. Rāmis nav universāls, dažās situācijās iznāk iziet no rāmja.
Piemēram, cieņpilna attieksme pret cilvēkiem ir rāmis – nesāpinu otru cilvēku ne ar vārdiem, ne darbībā vai klusēju, kad otrs runā.
Septiņu bērnu mamma Kristiāna Tēberga dalās ar savu pieredzi: “Cieņpilnu izturēšanos neaudzinu mērķtiecīgi, bērni mācās no tā, ko redz ģimenē, bērni redz un jūt vecāku un ģimenes attiecības. Vispārpieņemtie uzvedības rāmji ir saprotami un bērniem jāmāca no mazotnes, tāda ir mana dzīves uztvere, to bērns no manis mācās un pārņem. Arī mutiski to saku. Ja bērns tikai to dzird, tad metās rāmjus pārbaudīt. Ja mājās to nedara ar savu piemēru, tad bērns var melot.”
Ergoterapeits Pēteris Urtāns skaidro, ka piedzimstot bērnam ir pamatreakcijas, kas nepieciešamas, lai bērns varētu darboties. Daudz nepieciešamāka ir saikne ar bērnu, jo lielāka tā ir, jo bērns jūtas drošāk.
Bērna nepieņemama uzvedība bieži ir kādu sāpīgu notikumu sekas.
Pieaugušajiem jābūt gudriem, lai saprastu, kā rīkoties. Bērnam līdz 3 gadu vecumam ir noteiktas emocionālas funkcijas, kā izdzīvot, vēlāk ir jāmāca, jo tad, nonākot citā vidē, rodas problēmas. Tas ir liels komplekts, kas nav ielikts šūpulī, to vislabāk var iemācīties ģimenē. Vecākiem vispirms jāuztrenē sevi, lai varētu trenēt bērnu.
Vajadzētu būt, ka robežas ir dabīgā veidā noteiktas, bet tad, ja saiknes ģimenē nav ciešas, tad nepieciešama cita pieeja. Visbiežāk tā var būt pozitīva pieeja vai kādi noteikumi, kuri sekos, ja netiek izpildīta pirmā prasība vai vienošanās. Robežas arī ir konkrētas ģimenes jautājums – kas traucē, kas nē. Nav universālu rādītāju, ka būtu jārīkojas pēc noteiktiem kanoniem.
Mēs nonākam dažādās sociālās vidēs – gan bērnam, gan pieaugušajam ir jāzina, kādi tur ir noteikumi. Ja tas netiek nolasīts automātiski, tad ir jāskaidro.
Vecāku piemērs
Vecāku rūpes par sevi arī veido robežas, jo bērni saprot, kur ir bērnu laiks, kur vecāku laiks.
Cieņpilna izturēšanās primāri nāk no vērošanas – bērni vēro pieaugušos. Ja vecāki savstarpēji izturas necienīgi, ja skolotājs izturas necienīgi, ja, skatoties TV, vecāki saka sliktus komentārus un citās situācijās bērns vēro un izdara secinājumus, svarīgi, lai pieaugušie regulē savu uzvedību. Ir arī uzvedības lietas, kas ir ārpus vecāku kontroles, tie ir tādi provocētāji.
Bieži vecākiem ir bērni, kuru audzināšanā nepieciešamas specifiskas prasmes, jo bērns tāds ir piedzimis, nepietiek ar vecāku zināšanām. Vecākiem ir jājautā un jāmeklē atbildes – nav divu vienādu bērnu un vienādas audzināšanas metodes pat vienā ģimenē.
Nepieciešama arī elastība, jo akla sekošana uzvedības rāmjiem ne vienmēr ir derīga, ir izņēmumi, kuri ir pamatojami. Svarīgi ņemt vērā konsekvenci un nekonsekvenci, to bērni ātri uztver.
Drošība, dzīvība, veselība, krimināllikums ir atslēgvārdi bērnu uzvedības rāmim, ko ievēro septiņu bērnu mamma Kristiāna Tēberga.
