Mamma raksta:
"Bērns (3 gadi) nav pieradināms iet uz bērnudārzu. Katru rītu viss beidzas ar raudāšanu. Ko darīt? Sākumā bijām dārziņā tikai dažas stundas dienā kopā ar mammu vai tēti, mēģinājām pieradināt, bet neizdodas. Mums, vecākiem, šķiet, ka ar dārziņu, bērniem un audzinātājām viss ir labi, bet vienalga mazais raud, negrib palikt, dažreiz tas sākas jau mājās, čīkst visu ceļu, kad jāpaliek dārziņā, tad raud ļoti. Nu jau divi mēneši, bet nekas nemainās. Mums nav citu iespēju, kur mazo atstāt. Kā lai palīdz bērnam iejusties? Mamma."
Portāls Lsm.lv padomu lūdza psiholoģei Jolantai Lamsterei. Viņa vecākiem ieteica būt pacietīgiem un iejūtīgiem, galvenais, nepārmest bērnam viņa nevēlēšanos doties uz dārziņu.
"Ja jūs iedomātos sevi trīsgadnieka vietā, tad saprastu, cik grūti ir šķirties no drošas un ierastas vides, no mammas, ģimenes un mājām un doties kaut kur „svešumā”.
Bērni dažādi iejūtas bērnudārza vidē. Trīs gadi varētu būt ātrākais laiks, kad bērns pēc attīstības varētu būt gatavs bērnudārzam.
Tomēr ne visi bērni ir tik droši un orientēti uz socializāciju. Bērnu svešā vide un cilvēki var emocionāli nogurdināt, tāpēc viņš raud un slimo. Bērns var vēl nebūt gatavs bērnudārzam, tāpēc ir jādod laiks ilgākam adaptācijas periodam. Nereti tas ir vesels gads vai pat ilgāk.
Vecāki nedrīkst izrādīt neapmierinātību un dusmas, ka mazajam tik grūti pierast pie bērnudārza.
Ja bērns slimo, noteikti vajadzētu kopā ar viņu palikt mājās. Mazi bērni uz stresu bieži reaģē slimojot, un tas palīdz arī atkal piepildīt bērna vēlmi pēc mammas rūpēm un „uzlādēt baterijas”.
Jāņem vērā, ka mazi bērni var ļoti jūtīgi reaģēt uz citiem pieaugušajiem, citiem bērniem, troksni un svešām smaržām, gulēšanu svešā vietā, citādāku ēdienu, dienas režīmu un rotaļām, bet nespēj to izprast un pastāstīt.
No pieaugušā viedokļa viss var izskatīties vislabākajā kārtībā. Tik mazs bērns vēl arī nespēj izprast pieaugušo argumentāciju, ka mammai un tētim ir jāiet darbiņā, jāpelna naudiņa un viņam tagad darbiņš ir bērnudārzs.
Bērns šķiršanos no vecākiem var pārdzīvot kā pamešanu un piedzīvot vilšanos un vientulības izjūtu, bailes, ka vecāki neatnāks vai pazudīs.
Pieaugušajiem vajadzētu būt pacietīgiem, mierīgiem un iejūtīgiem, ja bērns ar grūtībām pierod pie bērnudārza, kā arī pakāpeniski iedrošināt, vienlaicīgi pieņemot bērna negatīvās emocijas.
Jāpavēro, vai bērna galvenā grūtība ir šķiršanās no vecākiem, vai arī viņš jūtas nomākts visu dienu bērnudārzā. Ja pēc vecāku aiziešanas mazais dienu pavada priecīgi, komunicē ar citiem bērniem, spēlējas, ēd un guļ, tad mazajam jāpalīdz tikt galā ar šķiršanos no vecākiem. Mazajam jāpastāsta, ka mamma atnāks, vēlams izveidot īpašus atvadīšanās rituālus, kas palīdz pārvarēt bēdas un skumjas. Svarīgi, lai mamma pati nebūtu satraukta un nervoza vai noraudājusies, jo tas mazo satrauks vēl vairāk.
Ja situācija neuzlabojas gada vai pusotra laikā, tad vēlams konsultēties ar psihologu, lai izvērtētu konkrēto situāciju un to risinātu."
