Grāmatu stāsti

Jundzes "Šušnirks un pazemes bubuļi", tāmnieku dialekta vārdnīca un Luikas "Ēnu teātris"

Grāmatu stāsti

Ieva Rupenheite: Tāmnieku dialekta vārdnīca ir kā sens ģimenes albums

Jundze: Šušnirks ir ļoti dižciltīgs – Anglijas karaliene salīdzinājumā ar viņu nobāl

Rakstnieks Jundze: Šušnirks ir ļoti dižciltīgs – Anglijas karaliene salīdzinājumā ar viņu nobāl

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Klajā nākusi Arno Jundzes grāmata "Šušnirks un pazemes bubuļi" – saistošs un asprātīgs stāsts, kas adresēts jaunākā skolas vecuma bērniem, taču bērnību un jaunības gadus liek atcerēties arī pieaugušajiem lasītājiem. Savā jaunākajā darbā rakstnieks turpina apdzīvot grāmatās "Ķiparu Ļerpatu Šnirks" (2003) un "Ķiparu Ļerpatu Čieps" (2008) radīto košo, neparastiem personāžiem un aizraujošiem notikumiem bagāto pasauli – Ķiparzemi...

Vaicāts, kas īsti ir Šušnirks, Jundze nopietni stāsta:

"Šušnirks ir ļoti dižciltīgs radījums – domāju, Anglijas karaliene salīdzinājumā ar viņu nobāl. Viņš ir ļoti slinks. Bet, kā jau visi slinki radījumi, viņš ir ļoti rosīgs un radošs tieši tāpēc, ka viņam patīk slinkot.

Visās situācijās viņš vienmēr atrod risinājumu, jo dižciltība viņam pasaka priekšā, kā konkrētajā situācijā jārīkojas. Tā viņš arī dzīvo. Kā jau dižciltīgai personai pienākas, viņam ir arī sava mājkalpotāja. Viņa gan ir robotene un visu laiku nezin kāpēc šņāc uz šo dižciltīgo būtni, viņai acīmredzot nepatīk tas, ka viņš ir tik ļoti nekārtīgs, bet nu – tā kā robotam cilvēks jāklausa, Šušnirks tomēr ir īstais saimnieks mājā..."

Rakstnieks smejas, ka Šušnirka vēsture esot ļoti sarežģīta:

"Es ar šito bandu dzīvoju kopā jau ļoti sen – skaidrs, ka viņus zinu un pazīstu! Šušnirks ir neatņemama manas dzīves sastāvdaļa, jo vienmēr, kad paliek bēdīgi, var paprasīt viņam padomu.

Viņam ir vēl viena laba īpašība, kas piemīt tikai izcilām personām – viņam patīk sarunāties ar gudriem cilvēkiem un gudriem radījumiem, tāpēc viņš bieži runā pats ar sevi. Tas ir ļoti ērti! Un vēl Šušnirks ir slavens ar to, ka viņš zina visu. Ja viņš kaut ko nezina, tad arī nevienam normālam tipam tas arī nav jāzina. Tomēr ar visu kompāniju, kas vazājas pa grāmatas lapaspusēm, es saku, ka man nav bērnu grāmatu – tā ir pieaugušo pasaule, kas ļoti lielā nopietnībā arī saimnieko.

Tas, ka viņi ir pustraki jeb labā nozīmē ķerti, vēl nenozīmē, ka viņi ir tādi maziņi 'uķi-puķi', smaidīgas beciņas vai kas tamlīdzīgs. Viņi ir ļoti nešpetni, dzīvi un rosīgi radījumi, kuri plēšas savā starpā, kašķējas, bet beigās tomēr ar savu stāju un pašcieņu panāk to, ko vēlas."

Tajā pašā laikā visas grāmatas ietvaros šī raibā kompānija mazulim meklē tēti un mammu. "Nu jā, stāstam jau par kaut ko jābūt. Mazulim, protams, ļoti patīk dauzīties, viņam ļoti gribas brīvību, bet tētis un mamma tomēr ir svarīgākais, tāpēc arī Šušnirks palīdz viņam atrast tēti un mammu, lai mazulim būtu viss kārtībā, jo vislabāk dauzīties tomēr ir savās mājās."

Iepriekšējais Jundzes veikums ir romāns "Sarkanais dzīvsudrabs", kas klajā nācis sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts", pēc kuras uzrakstīšanas bijusi smaga darba sajūta. "Ar tekstiem ir jāvariē, nevari sēdēt tikai drūmās drāmās," uzskata rakstnieks. "Šī ir tā iespēja padauzīties, pasmieties –

es pats jau arī bērna prātā esmu, laikam visu mūžu labā nozīmē esmu dauzījies, un ceru, ka arī turpināšu to darīt," prāto autors.

"Man vajag pārmaiņas, tāpēc Šušnirks pēc tik daudziem gadiem atkal ir klāt. Savā ziņā viņš ir tas, kurš visu noliek savās vietās."

Vaicāts, kādi būtu vārdi, lai tie, kuriem bērni vai mazbērni vēl nav tajā vecumā, lai lasītu šāda veida grāmatas, tomēr pieķertos tai klāt, rakstnieks attrauc: "Pirmkārt, visam ir savs laiks, un kādreiz varbūt arī nevajag tam mazajam spiesties virsū ar grāmatu, kas viņam tajā brīdī nepatīk.

No savas pieredzes ļoti labi atceros, ka tās burvīgās bērnu grāmatas, par kurām visi jūsmo, man sāka patikt stipri vēlāk nekā dažas citas pieaugušo grāmatas.

Tas ir skaists brīdis, kad bērns izaudzis no ilustrētajām grāmatiņām ar vienu pasaciņu iekšā, un tad viņam rodas tas labais kaifs, ka viņš var izlasīt lielo, biezo grāmatu. Rakstot šo grāmatu, domāju tieši par šādiem bērniem. (..) Man jau šķiet, ka tas ir katra latviešu rakstnieka pienākums – laiku pa laikam uzrakstīt kādu grāmatu, kas domāta vai nu bērniem vai pusaudžiem. Lai tas ir latviešu autora teksts, nevis tikai tulkojums."

Pirmās divas grāmatas par Šušnirku ilustrējusi Ilze Ramane un Gita Treice. "Viņas tolaik bija slavenas mākslinieces, es – iesācējs. Viņas ar lielu iedvesmu šīs grāmatas izveidoja par maziem mākslas darbiem, ar kuriem joprojām lepojos," neslēpj Arno Jundze. "Šoreiz likās – kāpēc nevarētu piedāvāt šo grāmatu uzzīmēt kādam studentam? Kristīnes Martinovas veikums ir perfekts! Kad ieraudzīju rezultātu... Ļoti liels prieks par viņu – Kristīne ir jauna, izcila grāmatu māksliniece, un viņa šajā grāmatā sevi ir apliecinājusi."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti