Latvijas Radio studijā ekspertu saruna par pusaudžu garīgo veselību un palīdzības iespējām.
Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Ģimeņu ar bērniem atbalsta departamenta referente Anda Sauļūna situāciju ar pusaudžu emocionālo pašsajūtu raksturo kā smagu, pērn palīdzības dienestā saņemti 43 zvani saistībā ar pašnāvību – pusaudži plāno to veikt vai ir pašnāvības domas. Bieži bērni to grib izmantot kā izeju no situācijas, saistībā ar varmācību ģimenē vai citiem iemesliem. Parādās dažādas grūtības – lielākoties tās ir grūtības mājās un pusaudžu vidū skolā.
Pusaudžu stresori ir dažādi, lielākoties tie saistīti ar skolas dzīvi un ģimeni. Slikta pašsajūta bieži ir komplekss jēdziens. Kā stresori darbojas arī apkārtējās vides prasības - bērnam jābūt fleksiblam attiecībā uz dažādām prasībām skolā, tehnoloģijās, sabiedrības prasībām un citām, kas rada stresu.
“Pašnāvība ir novēršama, tāpēc labi, ja par to runā. Jāatrod veids, kā par šo būtisko tematu runāt, jo garīgā veselība sagādā grūtības lielai daļai jauniešu.
Pusaudžiem raksturīga tāda diagnostiska vienība kā paškaitējums bez suicidāla mērķa,” skaidro ģimenes psihoterapeits Andis Užāns.
Suicidāli noskaņotiem pusaudžiem raksturīgas emocionāla rakstura grūtības – mani nepieņem, nesaprot, nosoda, nepieņem ģimene, vecāki nesaprot, lielu iespaidu atstāj vardarbība.
Bērns ar to netiek galā, bieži arī nav vērsies pēc palīdzības.
Pazīmes, kurām pievērst uzmanību
Noslēgtība, pēkšņa nevērība pret izskatu, miega traucējumi, mazāk runā par pašsajūtu, izvairās no atbildēm. Konkrētas pazīmes neliecina, ka noteikti sekos suicīds. Ne vienmēr pazīmes ir ar negatīvu iezīmi, dažreiz tas liecina par ko pozitīvu vai kādu atvieglojumu.
Ja atrodamies vienā mentālā un emocionālā telpā ar šādu pusaudzi, tad var šādas pazīmes redzēt – ģimene, draugi, empātisks cilvēks, pedagogs var to ieraudzīt un palīdzēt.
Bērna identitāte veidojas līdz septiņu gadu vecumam, bet vēlāk veidojas vienaudžu starpā veidots tēls, saprašana, pie kādas grupas pusaudzis pieder. Nomākti pusaudži atrod līdzīgi domājošus – nomāktus pusaudžus, tad tīši vai netīši pārņem savu vienaudžu domas un rīcības.
Ja ir pazīmes par suicīdu, tad tās ir sekas kādam notikumam. Fonā ir emocionāla vardarbība ģimenē un ārpus ģimenes. Ja ir stipra ģimene, tad ārpus ģimenes notiekošais mazāk ievainos bērnu. Ja ir stresori, ir risks, piemēram, ģimene šķiras un iesaista policiju, līdz ar to cieš bērns. Ja bērnam nestabila bērnība, tas atstāj ietekmi nākotnē un palielina suicīda iespējamību.
Andis Užāns atgādina: “Ja gribētu atpazīt un ieraudzīt pašnāvnieciski noskaņotu jaunieti, tad vispirms jāsaprot, kāpēc tādas domas viņam varēja rasties. Tas nav nejauši, jo pusaudžu vecumā veidojas identitāte, ir salīdzinājums ar citiem, ir ekspektācijas, kuras nav iespējams piepildīt – tas var novest pie destruktīvām domām, kas parādās pusaudžu vecumā.”
Ārsts min arī emociju regulēšanas grūtības pusaudžu vecumā , “tad arī liekas, ka emocijas ir neizturamas, var sevi iznīcināt.”
Arī attiecības var būt suicidālu domu iemesls.
Kā palīdzēt?
Jāatceras, ka nepilngadīgiem cilvēkiem ir vecāki, jānovērtē, cik viņi ir spējīgi rīkoties. Darbam ar pusaudzi jābūt kompleksam, citādi tas ir mazefektīvi.
Andis Užāns uzsver, ka nav vienas atbildes uz jautājumu – ko darīt, kā palīdzēt? Riski ir veidojušies līdz pusaudžu vecumam.
Ir jāveic izmeklēšana, lai saprastu cēloni. Ja pamanām negatīvu emocionalitāti, tad ir jārīkojas –
iespējams, jāmaina skola vai nepieciešama bioloģiska ārstēšana. Valstiskā līmenī – ir jābūt izglītotiem un spējīgiem cilvēkiem blakus, piemēram, pedagogiem.
Zvanot uz uzticības tālruni, ne vienmēr ir konkrēti jautājumi, tā var būt arī tikai vajadzība pēc cilvēciska kontakta, jo bieži jaunieši vēlas, lai viņiem pievērš uzmanību.
Pusaudzim jāpalīdz apgūt veids, kā tikt galā ar savām emocijām.
