Annas Taraskas grāmata "Punktiņa un Kleksis" ieved galvu reibinošajā un tomēr tik sakārtotajā pieturzīmju pasaulē. Viss ietu gludi kā pa glītrakstīšanas līnijām, taču grāmatiņas galvenā varone Punktiņa, sīka, apaļa un sprigana meitenīte, sastop simpātisku, taču nekur negribētu melnu radījumu, kas izrādās kļūda, nē... Kleksis!
Kopā ar suņuku Kleksi paiet daudz jautru brīžu, līdz Punktiņas draugs noslēpumaini pazūd no burtnīcas lappusēm. Te sākas liela, nopietna pakaļdzīšanās... Laipni lūgti piedalīties viņu piedzīvojumā - kaut ar trim izsaukuma zīmēm!!!
Šī grāmata būs lielisks pavadonis katram, kurš tūdaļ uzsāks vai nupat uzsācis skolas gaitas. Rakstuzīmju pasaulē Punktiņa ar savu Kleksi ir visdraudzīgākie pavadoņi, kādus vien var iedomāties!
Tā grāmatu vērtē tulkotāja, dzejniece Ingmāra Balode, bet ielūkojies grāmatā, ikviens lasītājs atklās, ka pieturzīmju piedzīvojumi ir visai aizraujoši.
“Punktiņa ir melna, tai ir apaļš vēderiņš, divas bizītes, bet uz vaigiem – daudz gaišu vasarraibumu. Punktiņa mēdz teikt, ka tad, kad paaugsies, viņa – tāpat kā draudzenes – gribētu kļūt par punktu uz “i”. Bet pagaidām viņai vēl patīk mest kūleņus un cilpas, karāties kājām gaisā pie augšējās līnijas un zīmēt uz lappuses malām visādas lietas. Īpaši lokomotīves, lidmašīnas un mašīnas. Reiz viņa ietrāpījās teikumā par visādiem braucamajiem, un kopš tā laika Punktiņa interesējas par visu, kas brauc un kas lido.
Punktiņai ir vecākā māsa – Svītriņa. Svītriņa ir jau gandrīz pieaugusi un patlaban prāto, kādu profesiju izvēlēties. Tētis viņai ieteica kļūt par domuzīmi, taču Svītriņa attrauca, ka domuzīmjustudijas ir šausmīgi grūtas – turklāt viņa gribētu nodarboties ar kaut ko interesantāku. “Varbūt par slīpsvītru?” mamma ieminējās. “Tad tev būs viegli dabūt darbu grāmatvedībā…” Taču Svītriņa arī par šo priekšlikumu rauca degunu. “Es kļūšu par pusnots kātiņu,” viņa kādu dienu paziņoja, un kopš tā laika vecāki par to vairs nevēlas runāt.”
